Gints Narogs: Uzlēkt augstāk par pēcpusi 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klāt gadskārtējais hokeja trakums, Latvijas izlases vīriem uz Tamperes “Nokia Arena” renovētās halles ledus ar labu spēli un rezultātiem cenšoties piesaistīt ne tikai ierindas sporta līdzjutēju, bet arī, kā pie mums iegājies pasaules hokeja čempionāta laikā teikt – mājsaimnieču uzmanību. Komanda savākta interesanta, bez ierastajiem līderiem priekšējā līnijā (Dārziņš, Daugaviņš, Karsums, Indrašis), ar deviņiem planētas meistarsacīkšu debitantiem. Latvijai starp 16 dalībniecēm ir ceturtais jaunākais sastāvs (vidējais vecums 26,04 gadi) turnīrā, tomēr ambīciju netrūkst. Par pamatuzdevumu izvirzīta iekļūšana ceturtdaļfinālā jeb astoņu labāko skaitā.
To paveikt būs grūti, jo aiz “borta” tad jāatsāj kāda no lielā sešnieka komandām (Somija, Zviedrija, Čehija, ASV). Mums ir savs spilgts trumpja dūzis – Elvis Merzļikins vārtos. Pirms čempionāta var teikt, ka viņš starp čempionāta vārtsargiem ir spilgtākā zvaigzne, Elvim patīk rokenrols, un par viņu šo divu nedēļu laikā daudz runāsim. Diemžēl vārtsargi nav tie, kas met ripas vārtos, bet rezultativitāte un savu iespēju realizēšana Latvijas izlasei bieži sagādā galvassāpes, liekot treneriem un faniem zāļu skapītī meklēt baldriāna pilienus vai validola drapītes.
Ceļamaizē līdzi tika paķertas divas pārliecinošas uzvaras pār kazahiem, taču tas nav rādītājs, jo konkurents bija tāds pusgatavs. Atliek cerēt, ka plosīsies mūsu triecienmaiņa, kurā plānoti Balcers, Ābols (kapteinis) un Ķēniņš, viņiem piebalsos Krastenbergs, brāļi Bukarti, Dzierkals, Jeļisejevs.
Tie ir vīri, kas māk to kaučuka gabalu pārdabūt pāri vārtu līnijai. Neiztikt arī bez lādiņu pienesējiem, kur varēs izpausties jau jaunie kadri. Aizsardzības bastionos izceļams 35 gadus vecais Kristaps Sotnieks, kurš piedalīsies savā 13. pasaules čempionātā. Kad viņš sāka, mūsu izlases jaunākajam spēlētājam Klāvam Veinbergam bija vien seši gadi… Viņš, tāpat kā Oskars Lapinskis un vārtsargs Artūrs Šilovs, dzimis jau šajā gadsimtā, un viņi ir pirmie Latvijas hokejisti pasaules čempionātos, kuru gadaskaitlis sākas ar divnieku.
Viņi gan nebūs jaunākie turnīrā, slovākiem Sikoram un Slafkovskim ir vien 17 un 18 gadi, bet otrs no viņiem jau pērn spēlēja Rīgā un februārī olimpiskajā Pekinā tika pie turnīra vērtīgākā spēlētāja balvas.
Hokejisti bez treneriem būtu vien pa ledu bezjēgā joņojošu jaunekļu bars. Latvijas izlasei uz komandtiltiņa pieredzējuši kadri – Harijs Vītoliņš, savulaik ēzdams trimdinieka maizi Krievijā, kaklā kāris pasaules un olimpiskos zelta bleķus, krietnu trenera rūdījumu iekrājuši viņa palīgi Artis Ābols un Viktors Ignatjevs. Klāt nācis ambiciozais Raimonds Vilkoits, vārtu vīrus aprūpē Juris Klodāns. Šai grupai pa spēkam izstrādāt stratēģiju, lai pārkostu arī cietākos riekstus.
Prognozēšana nav pateicīgākā lieta, ne velti bukmeikeru kantoriem ir milzu peļņa. Tomēr pamēģināšu. Pirms čempionāta uz papīra kā allaž viss izskatās jauki, bet dzīve visu saliks pa plauktiņiem, tāpēc Latvijai paredzu sīvu cīņu par kāroto astoņnieku, līdz kuram tomēr pietrūks. Gan nedaudz meistarības, gan arī veiksmes, tāpēc būsim jau pēdējos gados sev ierastā pozīcijā starp 9.–12. vietu.
Degunu gan neviens par to nenokārs, jo čaļi “ēdīs zemi” un cīnīsies ar lauvas sirdīm. Mūsu komandas lielākais ieguvums Tamperē būs jauno kadru “iespēlēšana” un iegūtā pārliecība, ka pēc Rīgas “Dinamo” ēras ar Latvijas hokeju viss būs pilnīgā kārtībā. Jācer, ka Krievijas politprojekts no mūsu hokeja apvāršņiem ir pazudis uz visiem laikiem, jo bez tā var iztikt. No 25 spēlētājiem, kas devušies uz Tamperi, teju pusei jau tagad ir līgumi uz nākamo sezonu, un nešaubos, ka pie tiem tiks arī pārējie. Galu galā februārī, kad tika apturēts KHL regulārais čempionāts, latvieši bija vieni no pieprasītākajiem Eiropas hokeja tirgū.
Ja par politiku un hokeju, tad cīņa būs arī funkcionāru kabinetos, jo Latvija kopā ar Somiju nolēmušas pretendēt uz nākamā gada pasaules čempionāta rīkošanu. Hokeja federācijas vadītājs Kalvītis uzskata, ka izredzes tikt pie turnīra ir ļoti labas. Jautājums, cik un kas par to Latvijā maksās? Federācijai vienai pavilkt tādu vezumu ir par grūtu (pat spēlētāju apdrošināšanai jālūdz atbalsts no valsts), un vai mums vajag divus turnīrus trīs gadu laikā, ņemot vērā šā brīža politisko situāciju pasaulē? Pērnais čempionāts Rīgā kovida krīzes apstākļos bija tāda remdena zupiņa, jo bez skatītājiem tribīnēs tas cirks nav tik baudāms, bet to, kas pasaulē darīsies pēc gada, šobrīd nevar pateikt neviens.
