Dievmāte un piramīda 0
Pēc trim gadiem Inta redzēja nākamo viedo sapni – Jēzus parādīja, kur jāveido Dievmātes altāris.
“Te bija ieplaka, bedre, kurā visi meta kapu gružus, lapas. Sāku tīrīt. Vietējie par mani smējās – Inta miskastē ielika Dievmāti. Bet es tikai tīrīju, daudz neklausījos. Novietoju baltu Dievmātes skulptūru. Prātā skanēja Jēzus teiktais: nāciet kā bērns pie mātes piedošanu lūgt; mana māte lūdz par jums no debesīm…
Krusta kalns daudziem mainījis dzīvi. Kāda sieviete sasirga ar vēzi. Aicināju atnākt pie Dievmātes. Pēc tam viņa salaba ar meitu, ar ko nebija sarunājusies 30 gadu, jo abas saplēsās kāda nieka dēļ. Šī sieviete sāka ceļot, baudīt dzīvi, vēža šūnas pierāvās. Viņa nodzīvoja vēl divus gadus, pavadīja tos mīlestībā un aizgāja skaisti.
Dakteri Voldemāru Lejiņu šurp atveda meita, kad viņš smagi sasirga, pārcieta operāciju, ķīmijterapiju un starošanu. Viņš nemaz nezināja, ka Latvijā ir tāds kalns, bija skeptiski noskaņots, sevi aizslēdzis, aizvēris visam garīgajam. Tagad esam tuvi draugi. Intervijā kādam žurnālam viņš atzinis, ka mūsu sarunās guvis daudz atziņu, pievērsies garīgiem jautājumiem.
Talantīgais motosportists Lauris Freibergs šurp brauc atgūties pēc traumām, daudzreiz ir atlabis. Arī Kaspars Bindemanis mainīja savu dzīvi pēc nonākšanas Krusta kalnā.
Taču nevajag uz šejieni skriet, ja neesi gatavs. Nepalīdzēs, ja kādu šurp atved, pierunā, atvelk. Ja nevēlas mainīties, grib vēl žūpot vai citādi slikti dzīvot, Krusta kalnā nemaz nevar ilgi uzturēties. Te ir ļoti spēcīga enerģija, daudziem pat slikti kļūst.”
Citi atbrauc kā pie zīlnieces un vēl mēģina pārbaudīt: paskatīsimies, vai viņa ko jūt, vai var noteikt… Inta negrasās nevienu dziedināt. Ne jau viņa te valda. To var tikai Dieva mīlestības spēks.
“Ikviens var iemācīties jautāt un sagaidīt atbildes no Dieva. Tā ir saruna pašam ar sevi, tikai paļaujoties, ka Augstākais visu laiku vada.”
Kad akmeņi atveras
Ieraugot Intu, daudzi brīnās. “Droši vien domā, ka pretī nāks nojūgusies vecene, bet te sprigana kundzīte ar biželēm,” smejas viņa.
Par šo kalnu interese ir dziedniekiem. Reiz piegājusi grupiņai zintnieku un vaicājusi, kā var palīdzēt. Viņi tā skeptiski – vai kaut ko zināt, esat dziedniece? Es šo vietu radīju, man Jēzus Kristus norādīja – tā Inta. Viņi mērījuši ar aparatūru, noteikuši zelta ugunīgās āderes krustpunktus gan pie krusta, gan Dievmātes, gan Jēzus kapa vietā.
Trešo vīziju Inta redzēja pēc Jeruzalemes Jēzus kapa līdzības. Tāda kā ala vai pagrabs zemes valnī, ko gandrīz viena pati ar lāpstu to izraka, iekšpusē izveidoja piramīdu. Viņa mudina izbaudīt piramīdas spēku: “Acis ciet, rokas kā spārnus cel augšā. Tas ir kā lidojums, tikšanās ar savu iekšējo es.”
Kalna apkaimē redzams daudz akmeņu. Agrāk tie tupējuši zem zemes un dienas gaismā parādījušies, pateicoties Intas lāpstai. “Lāpsta man vienmēr mašīnā līdzi, ja atkal kaut kas jārok. Akmeņi jau paši lien laukā, veras vaļā, tiem tikai jāpalīdz. Savulaik svētvietu pētnieks Ivars Vīks novērtēja, ka te pirms tūkstošiem gadu bijusi liela svētvieta. Par to liecina akmeņi Viens dziedina slimības, cits rāda pieķeršanos materiālajai pasaulei, vēl kāds paver mīlestībai.”
