Izšķirīgais spēriens 0
Kad Inta mācījās septītajā klasē, Ķegumā sāka celt jaunu skolu. Būvbedrē uzgāja cilvēku kaulus. Vietējie runāja, ka kara laikā te bijis lēģeris. Pēc daudziem gadiem mirušie ļaudis parādījās Intai sapnī. “Viņi prasīja, lai atzīst, ka ir gājuši bojā. Lūdza krustu, lai būtu kam pieķerties. Man tas šķita ļoti svarīgi. Taču amatpersonas neaizkustināja ideja par sešus metrus garus priedes koka krustu – tieši tādu redzēju sapnī. Rakstīju neskaitāmus iesniegumus, tomēr visu laiku saņēmu atteikumus. Pēdējo punktu pielika domes sekretāres vārdi – nelāga rupji. Taču esmu viņai pateicīga, jo tas nostrādāja kā riktīgs spēriens. Noliku bērnus gulēt, nogūlos uz paklāja un raudāju, nevarēju rimties. Bija sajūta, ka nevis mani aizvaino, bet Kristum iedur kā ar nazi.
Sapnī redzēju Jēzu, viņš izpleta rokas un norādīja vietu, kur jāliek krusts. Tur ne tik sen bija izcirsts mežs, veidojās skaista ainava. No rīta skrēju pie domes priekšsēdētāja – ļauj uzlikt krustu! Viņš piekrita ar piebildi: ja vien vari, neko neprasot domei, izdarīt pati. Manī kūsāja tāda enerģija! Izdevās viss, kam ķēros klāt!”
Citādi nekā Lietuvā
Šī svētvieta, kas aizsākās ar augsto krustu kalna galā, pastāv jau 17 gadu. Tas ir nevis mirušo, bet gan dzīvo kalns. Te nāk lūgties, izsaka savas raizes un sāpes, izrāda pateicību. Katrs, kā māk un vēlas. Bezgala daudz rožukroņu, krustiņu, Jēzus figūriņu, pat pa kādai lellei un bērnu mantiņai. Dažviet pie krusta piesietas lentes. Tās atstājot ar domu, kuras dēļ cilvēks šurp nācis. Lentei uzplīvojot, lūgums it kā tiek palaists gaisā, simboliski tiek tuvāk Dievam.
“Reiz ar baltām lentēm rotāju tos, kuri nesa krustu. Gājām kā ar spārniem – tas notika septītajā krusta gājienā. Tādus rīkojām 12 gadus pēc kārtas, lielo krustu ikreiz nesām ar citu domu. Vissmagākais krusts bija brukniešiem no Kalna svētību kopienas, kur atkarībās nonākuši cilvēki iegūst jaunu dzīvi,” atceras Inta.
Ne viens vien atbrauc un sāk salīdzināt ar Lietuvas Krustu kalnu. Kas tad te, tik maz krustu – nav kā Lietuvā… Salīdzinājums nevietā. Lietuvā šī vieta netālu no Šauļiem bijusi sakrāla jau kopš 19. gadsimta, padomju laikos tā nīcināta un postīta, cilvēki to atkal un atkal atjaunojuši.
Daudzi rosinājuši, lai arī Inta tirgo krustiņus un citas svētlietas, lai kalns augtu. Viņa spīvi pretī – te nekad tā nenotiks!
Ķegumu apciemo daudz tūristu – no Jeruzalemes, Krievijas, Libānas, Vācijas, Brazīlijas un daudzām citām zemēm. Bieži vien jautājot, kādai ticībai viņa pieder. Inta pasmaida – ticība ir viena, tikai reliģijas dažādas. Sākumā gājis visādi. Luterāņi uzskatījuši, ka tas ir katoļu kalns, jo pirmajā krusta gājienā devās priesteri. Inta aicinājusi luterāņu, pēc tam pareizticīgo mācītājus. “Te nekas pretējs Dieva likumiem netiek sludināts. Ir tikai mīlestība, Dievs visapkārt. Daudzi nāk smelties garīgumu, gūt mieru. Ielaiž sevī šo tīro, kosmisko, dzīvo, dievišķo – sauciet, kā gribat – enerģiju un uzlādējas. Dodas prom ar gaismu, nes citiem. Daudzi kušina: tikai nerunā par enerģiju, tā ir ezoterika, mācītājiem nepatīk. Kā gan nerunāt, ja mēs ikviens esam enerģija un par to arī pārvēršamies, aizejot no šīs pasaules.
Es neko nenoliedzu, eju baznīcā, taču neesmu fanātiski noskaņota. Tantēm nepatīk, ka Inta baznīcā nāk priecīga, ka mani bērni un mazbērni smaida. Bet es eju dzīva, eju pie Dieva, gribu būt tur ar sirdi un dvēseli!”
