Uzlādējies un dod gaismu pasaulei! Ciemos pie Intas Brokānes, kas izveidojusi svētvietu 0
Vieni šurp dodas aizlūgt par kādu, izteikt kvēlu vēlēšanos, citi – gūt spēku vai dziedināties. Daudzi grib ne tikai kādu laiku pabūt Ķeguma Svētajā Krusta kalnā, bet arī satikt Intu Brokāni. Smelties viņas gaišumā un ticībā.
Pie Krusta kalna piebraucam lietainā rudens rītā. Vāra migliņa pāriet smidzinošā lietū. Zālē sakritušas dzeltenas lapas, nolikts kāds rudenīgs zieds. Krusti un krustiņi, rožukronīšu virtenes mijas savādos rakstos. Kā pluszīmes sajūtai, ka te pasaulīgais satiekas ar dievišķo.
Šo svētvietu Inta sāka veidot pirms 17 gadiem. Toreiz tika uzsliets pirmais krusts. Tā nebija viņas iegriba vai dīvains vaļasprieks – vien cieša apņēmība piepildīt vīzijā redzēto. Ticība un paļaušanās, ka Dievs dos iespēju to īstenot.
Erceņģelis atsūta busiņu
Inta ik pa laikam strādā Vācijā: tīra mājokļus, kopj nevarīgus cilvēkus un palīdz krustdēlam. Viņš iegādājas automašīnas, bet Inta ar tām brauc uz Latviju. Bieži vien mašīnas bagāžnieks un salons ir piekrauts ar dažādām mantām, ko viņa sagādājusi Vācijā, lai labdarīgi atdotu kādam mūsu zemes pansionātam, bērnudārzam vai slimnīcai. Inta brauc pie stūres ilgas stundas, taču šo laiku uztver kā svētību, jo viņai ir vaļa sarunai ar Dievu, ar sevi.
“Reizēm nezinu, kā nokļūšu Vācijā, ne vienmēr ir nauda biļetei. Bet ticu, ka viss nokārtosies. Palūdzos: erceņģeli Mihaēl, palīdzi! Un viss notiek! Svarīgi ir ticēt. Nesen ar jaunāko meitu Viku braucām uz pārbaudēm dzemdību namā, viņai gaidāms bērniņš. Meita uztraucās, ka nokavēsim. Iebrauksim laikā, teicu, tikai notici tam. Pēc brīža zvana medmāsa – atvainojos, esmu vizītē, būs jāuzgaida. Vienmēr atceros Dalailamas teikto – ja kaut kas aizkavē, neuztveriet to kā sodību, bet gan svētību, jo tas ir brīdis sev. Ikvienu situāciju pieņemiet kā Dieva dotu.”
Tieši tāpat Inta ticējusi, ka Dievs mainīs viņas dzīvi. Jau bija nodibinājusi ģimeni, piedzimušas meitas, strādāja Rembates skolā par pavāres palīdzi un apkopēju, tomēr dzīvojuši visai trūcīgi. Viņa cerēja: ja vien varētu tikt uz Vāciju, kur strādā brālēns, palīdzētu savējiem. Pēc laika ieguva divas biļetes uz Amsterdamu, jo zvanīja uz televīzijas konkursu un izrādījās labākā. Taču tolaik uz Nīderlandi vēl vajadzēja vīzu.
“Naktī izcepu pīrāgu, no rīta izslaucu govi un braucu uz Kanālu 4. Solīja palīdzēt, bet apmānīja. Tad ieliku sludinājumu – dāvinu biļeti pret vīzu. Tā nokļuvu turp un arī pie brālēna, sāku strādāt, bet ne ilgu laiku.
Katru rītu gāju uz baznīcu Minsteres centrā, lūdzos, lai būtu darbs. Daudz braukāju ar velosipēdu. Kādu dienu biju norullējusi 111 kilometru. Ceļmalā ieraudzīju Svētās Dievmātes kapelu, tā bija vaļā augu diennakti. Tur stāvēja grāmata lūgumiem. Ierakstīju: dodiet man iespēju strādāt, kaut vai kopt invalīdu…
Tad avīzē ieliku sludinājumu, ka meklēju darbu. Pirmais atsaucās… invalīds. Rūpējos un kopu viņu. Pateicībā par to, ka Dievs mani tā mīl, pirmo nopelnīto mašīnu apsolījos uzdāvināt tam, kurš uzcels līdzīgu kapelu Rembatē. Tā arī notika. Tas bija pirms 20 gadiem.”
