Uzlabotā iestāšanās ES 0
Urzula fon der Leiena savā tvītā to nodēvēja par “labu vēsti mūsu Rietumbalkānu draugiem”. Proti, kaimiņattiecību un paplašināšanās komisārs Olivers Varheji pagājušajā nedēļā nāca klajā ar priekšlikumiem par izmaiņām iestāšanās sarunu vešanas kārtībā, kas “savā kopumā un pielietojumā ir acīmredzami vēl uzlabojama”, kā sacīts astoņu lappušu garā Eiropas Komisijas dokumenta ievadā.
Ierosinājumi ir saistāmi ar faktu, ka pērn oktobrī Francija valsts prezidenta Emanuela Makrona personā un mazākā mērā Nīderlande un Dānija diezgan negaidīti nobloķēja sarunu sākšanu ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, nostādot Briseli sarežģītā situācijā. Jo iepriekš tika apgalvots, ka Eiropas Savienības paplašināšanās, aptverot un līdz ar to stabilizējot Balkānu reģionu, ir svarīga, un turklāt apliecina, ka ES, neraugoties uz breksitu, saglabā pievilcību.
Tomēr paplašinās tēma, īpaši dažās dalībvalstīs, sagādā krietnas galvassāpes valdošajiem politiķiem, bet baro populistus, un gadījums ar Turciju gluži objektīvi kalpo par piemēru tam, ka sarunas, pat gadu desmitiem ilgas, var nonākt strupceļā, no kura nav saskatāma izeja. Tas bija viens no Parīzes izvirzītajiem argumentiem pret pastāvošo praksi, kad process, reiz ievadīts, kļūst neatgriezenisks. Eirokomisārs Varheji gan uzsver, ka šī problēma “ir ne tikai Francijas, bet arī Eiropas jautājums”.
Iesaistīt dalībvalstis?
Komisijas ieskatā vairāk atbildības vajadzētu uzņemties dalībvalstīm, kuras tiek aicinātas iesaistīties “regulārā dialogā visos politiskajos līmeņos”, un “sniegt sistemātiskāku ieguldījumu” kandidātvalstu vērtēšanā, nosūtot uz tām dažādu jomu ekspertus, kuri analizētu stāvokli konkrētajos sektoros, un piedaloties ikgadējo ziņojumu sastādīšanā.
Tāpat vajadzētu ik gadus rīkot starpvaldību konferences, lai apspriestu katras kandidātes progresu. Šāda pieeja palīdzētu izvairīties no “pēdējās minūtes pārsteigumiem, kādus esam pieredzējuši”.
Otrs būtiskākais piedāvājums ir atgriezeniskuma principa ieviešana, kas progresa trūkuma vai konstatēta regresa gadījumā paredz iespēju atgriezties pie aizvērto sarunu sadaļu pārskatīšanas, kandidātvalstīm noteiktā finansējuma samazinājumu vai to līdzdalības apturēšanu attiecīgajās Eiropas Savienības programmās.
Lai padarītu procesu dinamiskāku, komisija iesaka apvienot daudzās sarunu sadaļas sešās tematiskās grupās, no kurām galvenā attiecas uz fundamentālajām reformām (tiesiskums, demokrātisko institūciju funkcionēšana, pārvaldība), bet pārējās aptver iekšējo tirgu, konkurētspēju un iekļaujošo izaugsmi, vides problemātiku, ārējās attiecības, kā arī lauksaimniecību un kohēziju.
Taču iestāšanās sarunas iesāksies un noslēgsies ar fundamentālajām lietām. Komisija no savas puses apņemas maksimāli skaidri konkretizēt sarunās iesaistītajām valstīm risināmo problēmu loku procesa dažādās stadijās un nodrošināt kandidātu pakāpenisku pievienošanos ES darbības jomām.
Oficiālā Parīze priekšlikumus ir apsveikusi – Francijas Eiropas lietu valsts sekretāre Amēlija de Monšalēna tos nodēvējusi par pozitīviem un raksturojusi kā nozīmīgu etapu, jo tajos ietverta Elizejas pils prasība pēc dalībvalstu spēcīgas politiskas kontroles pār paplašināšanās procesu. Bet šī atzinība, cik noprotams, vēl negarantē, ka Parīze turpmāk neliks šķēršļus iestāšanās sarunām ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju.
Drīzumā tiek gaidīts komisijas solītais kārtējais ziņojums par abu valstu veiktajām reformām. Savukārt Eiropas Savienības Padomē prezidējošās Horvātijas premjerministrs Andrejs Plenkovičs neslēpj ieinteresētību rast kaimiņiem labvēlīgu risinājumu, vēlākais, līdz ES un Balkānu samitam, kas ieplānots 6. un 7. maijā Zagrebā.
Kritēriji vai apsvērumi?
Briselē bija iedegta zaļā gaisma sarunām ar Tirānu un Skopji jau pirms tam, kad pērn rudenī Eiropadome tomēr nespēja šajā sakarā nonākt pie vienprātības. Tas arī kļuva par sava veida pēdējā brīža pārsteigumu it īpaši Ziemeļmaķedonijai (uz to attiecās vienīgi Francijas veto).
Ņemot vērā Skopjes ieguldītos milzu pūliņus, lai panāktu kompromisu ar Grieķiju šķietami nebeidzamajā kopš 1992. gada ilgušajā strīdā par valsts nosaukumu, teju visi apgalvoja, ka pārvarēta pēdējā barjera maķedoniešu ceļā uz Ziemeļatlantijas aliansi un Eiropas Savienību.
Toreizējais komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers nosauca Parīzes nostāju par vēsturisku kļūdu, bet Eiropas Parlaments 2019. gada 24. oktobrī pieņemtajā rezolūcijā – par stratēģisku kļūdu, pauda dziļu vilšanos un aicināja Eiropadomi vadīties pēc objektīviem kritērijiem, nevis atsevišķu dalībvalstu šauri iekšpolitiskajiem apsvērumiem.
Tie, kā liekas, pagaidām gūst virsroku – kopumā fon der Leienas vadītās komisijas priekšlikumus, dalībvalstīm vēl apstiprināmus, novērotāji uzskata par piekāpšanos Francijai. Lai gan, Varheji vārdiem, ES paplašināšanās Rietumbalkānu virzienā joprojām ir absolūta prioritāte.
Tā konceptuāli skar tiklab iestāšanās sarunas jau uzsākušās Serbiju un Melnkalni, kā uzgaidāmajā telpā palikušās Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, nepiemirstot Bosniju un Hercegovinu un ne visu ES valstu atzīto Kosovu.
Taču neko skaidri paredzēt nav iespējams un, labi zināms, netrūkst arī paplašināšanās pretinieku, kuri aizbildinās ar ES iekšējās reformēšanās nepieciešamību vai ģeopolitiskiem iemesliem, kas liedz perspektīvu ES Austrumu partnerības valstīm un pirmām kārtām eirointegrācijas izvēli izdarījušajai Ukrainai. Bet tie ir (Makrona arī ierosinātajā) konferencē par Eiropas nākotni uzdodami jautājumi.
VIEDOKĻI
Deivids Sasoli, Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs, preses konferencē Tirānā 3. februārī:
“Pirms Jaunā gada bija palēninājums, bet pievienošanās process ir jāsāk. Sarunu sākšana varētu būt spēcīgs virzītājspēks tām reformām, kas vēl ir nepieciešamas ceļā uz pievienošanos ES. Mēs darīsim visu iespējamo, lai pārliecinātu arī tās dalībvalstis, kurām iepriekšējā ES Padomes sanāksmē vēl bija iebildumi šajā jautājumā. Dažu valdību nostāja bija pārskatīt ES [iestāšanās procesa] novērtējuma metodoloģiju. Šiem ierosinājumiem būtu jāattiecas vienlaikus gan uz Albāniju, gan uz Ziemeļmaķedoniju.”
Metjū Palmers, ASV īpašais sūtnis Rietumbalkānos, intervijā “Radio Brīvā Eiropa” 11. februārī:
“ASV ir lielas cerības, ka nākamajā mēnesī Eiropas Savienība sāks pievienošanās sarunas ar Ziemeļmaķedoniju un Albāniju, un uzskata, ka abu valstu ES ceļš ir būtisks. /../ Mēs esam nobažījušies par Krievijas nodomiem Rietumbalkānos. Es arī vēlos norādīt uz Krievijas centieniem samazināt atbalstu Prespas nolīgumam starp Skopji un Atēnām, kas ir vēl viens piemērs Krievijas ļaunprātīgai darbībai. Krievija dod priekšroku sašķeltiem, aizdomīgiem Rietumbalkāniem, kur valda haoss – tā būtu zona, kurā krievi kā ar reostatu varētu celt vai pazemināt spriedzi, lai to izmantotu kā ķīli starp Rietumbalkāniem un starptautisko sabiedrību, Rietumu nāciju kopienu.”
