“Mēs, latvieši, sevi novērtējam par zemu.” No tūrisma kompānijas Anglijā uz Āraišiem 6
“Mēs, latvieši, nereti sevi novērtējam par zemu. Tas īpaši raksturīgi lauku ļaudīm. Cilvēks paveicis fantastiskas lietas, bet tikai met ar roku: ak, es jau neko… Tādēļ ir labi, ja kāds no malas pasaka, ka darāmais ir vērtīgs. Reizēm ir tikai mazliet jāpalīdz, lai paaugstinātu kompetenci, noformulētu pārdodamu lietu.”
Tā saka Eva Koljera no Āraišiem. Viņas darbs un aizrautība ir tūrisma nozares attīstība Amatas novadā.
Evas dzimtā vieta ir Ragana (Krimuldas novadā), bet viņas dzīves ģeogrāfija ir daudz plašāka – gan Londona un Bristole Anglijā, gan Jiveskile Somijā, gan Rīga, bet nu jau sešus gadus viņa par savu vietu dēvē Āraišus un Amatas novadu.
Eva šurp pārcēlās kopā ar vīru Maiku (Maiks Koljers – rakstnieks un žurnālists, satīrisko romānu autors. – Red.) un abiem dēliem Ričardu (8) un Arturu (12). Jaunajā dzīvesvietā Eva ienāca ar svaigu pasaules elpu, pamatīgu zināšanu un prasmju bagāžu.
Celt Zaubes vārdu
Droši vien daudzi ir dzirdējuši par Zaubes savvaļas kulināro festivālu, iespējams, pat ir to apmeklējuši. Ideja par šāda festivāla rīkošanu Evai radās jau sen.
“Savulaik strādāju “Lauku ceļotājā”, darbojāmies ar latvisko virtuvi. Aprunājos ar Latvijas redzamākajiem pavāriem, kuri izmanto savvaļas veltes. Pētīju ārzemju pieredzi saistībā ar pasākumiem, kas orientēti uz pārtiku. Festivāls ir viens no veidiem, kā cildināt vietējo produktu. Šī ideja man iepatikās, tā manī dzīvoja vairākus gadus.
Kad sāku kopt tūrisma lauciņu Amatas novadā, metodiski gāju cauri visam, kas te notiek un ko vēl varētu darīt. Braukāju, runājos, skatījos. Uzzināju, ka Zaubes mednieku un makšķernieku kolektīvs, ko vada Druvis Legzdiņš, jau vairākus gadus rīko ezera svētkus, kopā sakopj Augšezeru.
Svētkos bija arī gastronomiskā sadaļa – gatavoja medījumu ēdienus pēc senām receptēm, pat grilēja uz iesma lielu mežacūku. O, tas ir interesanti! Īstā vieta! Zaubē un apkārtnē ir daudz mājražotāju, piemēram, “Ozoliņu” saimniecība, kur top slavenā “Lauku tēja”, ir labi restorāni vietējos hoteļos. Sapratu, ka tas varētu veidot kulināro svētku saturu.
Aicināju visus kopā, sarīkojām pirmo festivālu. Domājām, ka ieradīsies labi ja pāris simti cilvēku, jo Zaube ir mazzināma vieta. Bet bija 1000 apmeklētāju! Medījumus deva degustēt bez maksas. Mednieku priekšnieks Druvis atskrēja izmisis: man visiem nepietiek porciju! Variantu atradām, viss izdevās,” atceras Eva.
Šovasar notika jau ceturtais festivāls, to apmeklēja 5000 (!) cilvēku. Festivāls domāts ikvienam, kam sirdī ir daba, kas vēlas izmantot savvaļas produktus un ko aizrauj garšu izzināšana. Pasākuma vadības grožus notur pieci cilvēki, bet vēl apmēram 30 ietilpst lielajā komandā. “Galvenais – gandrīz visu dara vietējie!” uzsver Eva.
Savvaļas garšu festivālā var piedalīties meistarklasēs vai izbaudīt degustācijas. Dāmas sacenšas, cepot tortes. Kā interesants šovs notiek pavāru konkurss. To savulaik rosināja Amatas novada jaunie pavāri Gvido un Oskars Freiborni. Gatavošana notiek tikai uz dzīvās uguns, turklāt pavārs neizmanto ne mikseri, ne citas palīgierīces, jo dabas klēpī taču nav elektrības.
Skābeklis vietējiem ļaudīm
“Man palika atmiņā kāda cilvēka teiktais: mums, vietējiem, šie svētki ir kā skābeklis. Kopā pulcējas kaimiņi, sabrauc radi, draugi un paziņas. Zaube tiek sakopta. Turklāt, ja pasākums notiek ik gadu, tas vairo lauku vides dzīvīgumu un dod grūdienu vietējai sabiedrībai. Sarosās uzņēmēji, amatnieki un mājražotāji. Cepējas, kas specializējušās uz tortēm, sāk saņemt visai nozīmīgus pasūtījumus. Turpat netālu veido briežu dārzu, iekārto viesu māju un kempingu.”
Zaubes festivālā Eva saskata eksporta potenciālu, tieši tādēļ informāciju par notiekošo tulko angliski un ievieto feisbukā. Šoruden viņa ar dažiem festivāla komandas biedriem bija Skotijā, tur pirmoreiz tika organizēts līdzīgs savvaļas festivāls – “Scottish Wild Food Festival”. Skotijā viņi iepazinās ar vietējiem blogeriem, kuri vēlējās par Latvijas festivālu pastāstīt citiem.
“Šiem jauniešiem ir daudzi tūkstoši sekotāju internetā, tas nozīmē, ka dabūjam labu publicitāti. Un vēl mūsu festivāls piedalās konkursā. Pieteicu to Eiropas kultūras tūrisma tīkla (“European Cultural Tourism Network”) rīkotajā konkursā. Un mēs tikām finālā! Es cerēju, ka varbūt mūs pamanīs, bet par tādu rezultātu pat nesapņoju. Startē taču visa Eiropa, franči, itāļi un grieķi ar savu izcilo gastronomiju!” brīnās Eva.
Nupat kā saņemta ziņa, ka Zaubes festivāls saņems balvu! Eva kopā ar Amatas novada pašvaldības vadītāju Elitu Eglīti brauks uz Granadu Spānijā, kur notiks konkursa noslēguma pasākums.
Latvija čemodānā
Vaicāju Evai, kādēļ viņa izvēlējās studijas tūrisma jomā. Izrādās, šajā nozarē nokļuvusi it kā nejauši. Eva studēja starptautiskos kultūras sakarus Latvijas Kultūras akadēmijā. Vēlāk iesāka darbu Latvijas Ārlietu ministrijā un nokļuva Latvijas vēstniecībā Lielbritānijā. Tolaik mūsu tūrisma nozare vēl bija bērna autiņos. Lai starptautiskās izstādēs pārstāvētu Latviju, vēstniecības darbinieki visu darīja paši.
“Kūlāmies ar vilcieniem, stiepām čemodānus, kas pilni ar materiāliem. Pāri plecam vēl reklāmas plakāts, ārprāts! Tagad viss tiek valstiski noorganizēts, sakārtots, tikai jāaizbrauc un smuki jāizskatās. Kad trīs gadu periods vēstniecībā beidzās, pārgāju strādāt uz tūrisma aģentūru “Regent Holidays”, birojs atradās Anglijas pilsētā Bristolē.
Šī aģentūra piederēja Nīlam Teiloram, ar kuru savulaik biju iepazinusies un sadraudzējusies. Nīls man piedāvāja uzņemties atbildību par Baltijas valstu reģionu. Neko nemācēju, bija ļoti bail, bet piekritu. Drīz vien pati veidoju un vadīju tūres, slēdzu līgumus, gatavoju brošūras – apguvu visu,” pasmaida Eva.
Tas bija laiks, kad izveidojās Latvijas Tūrisma attīstības aģentūra, tika atvērtas pārstāvniecības ārzemēs. Evai piedāvāja vadīt Londonas biroju. Tas bija vēl viens izaicinājums, ar ko viņa tika galā veiksmīgi. Vēl pēc laika Evu uzaicināja darbā aviosabiedrībā “Air Baltic” – kā uzņēmuma pārstāvi Lielbritānijā un Īrijā.
“Manā pārziņā bija korporatīvās programmas. Tā ir nenormāli konkurējoša joma, strādā tikai pieredzējuši vīri sirmām galvām. Laikam palīdzēja tas, ka biju jauna, naiva un blonda. Šajā darbā guvu pamatīgu rūdījumu, taču bija grūti. Varbūt tāpēc man sagribējās dzīvot laukos?!” smejas Eva. Tolaik viņa jau bija kopā ar Maiku, bija piedzimuši abi dēli.
Pie Āraišu ozoliem
“Izlēmām dzīvot Latvijā. Starp citu, Maiks pirmais pārcēlās uz Rīgu, es vēl gadu strādāju Anglijā. Londonā ir ļoti straujš dzīves ritms, izrādījās, ka gandrīz tāds pats ir arī Rīgā. Pilsētā mums vairs nepietika gaisa. Turklāt mūsu ģimenei patīk daba un pārgājieni, tādēļ šķita loģiski pārcelties uz laukiem.
No pirmās dienas Āraiši kļuva par manu vietu. Līdzko no lielās šosejas iegriežos Āraišu pagriezienā, mūsu ozolu alejā, uzelpoju – esmu mājās, esmu savā vietā. Jūtos tieši tā, kā saka arheoloģe Zigrīda Apala: Āraišiem Dievs ir uzlicis savu roku.”
Amatas novada tūrisma organizatores amatā Eva nokļuva neplānoti. Tolaik viņa strādāja ar projektiem, tostarp “Lauku ceļotājā”, braukāja uz Rīgu. Novada vadība lūdza Evu pastrādāt tūrisma jomā, jo pašvaldības tūrisma speciāliste bija devusies bērna kopšanas atvaļinājumā. Nu tikai uz kādu gadiņu… “Pierunāja mani. Te nu es esmu – nu jau pieci gadi apritējuši,” smaidot nopūšas Eva.
Tieši tolaik risinājās Āraišu arheoloģiskā muzejparka jautājums – vai to pārņemt novada pašvaldībai. Eva spilgti atcerējās, kā pirms 20 gadiem viņa kopā ar tūristiem no Londonas ieradās Āraišos, tolaik viņai diezgan bieži nācās vest žurnālistus vai tūrisma aģentūru pārstāvjus uz Latviju.
“Mums stāstīja, ka te būs vieta, kur varēs apskatīt unikālos ezerpils atradumus, izrakumus, vērtības. Kad sāku strādāt Amatas novada pašvaldībā, izrādījās, ka nekas no tā vēl nav piepildījies. Tas kļuva par manu uzdevumu – saprast, ko darīt ar ezerpili. Sarīkoju publisko diskusiju “Āraišu forums”, pieaicināju speciālistus, aptaujāju iedzīvotājus. Pašvaldība pārņēma muzejparku, sākām rosīties. Mums izdevās piesaistīt Eiropas naudu kultūras mantojuma atjaunošanai no Kultūras ministrijas pārziņā esošā ERAF fonda. Šogad 14. septembrī svinīgi atklājām Āraišu arheoloģiskā parka apmeklētāju centru,” lepojas Eva.
Āraišu arheoloģiskais parks šobrīd ir atsevišķa pašvaldības nodaļa, kas ļoti radoši un profesionāli visu attīsta tālāk. Vēl jātop eksperimentālās arheoloģijas centram, lai piesaistītu ārzemju pētnieku profesionālo interesi, šurp brauktu vēsturnieki un studenti, taptu jauni pētījumi. Tas palīdzētu celt gaismā vēsturnieka un arheologa Jāņa Apala mantojumu, vērtīgo darbu, kas paveikts Āraišu ezermītnes arheoloģiskajā izpētē.
Zīmols ar leģendu
Evas rosināts, tapa arī Āraišu zīmols, precīzāk sakot – vienota tūrisma galamērķa zīmols. To pirms vairākiem gadiem izveidoja reklāmas aģentūras “Mooz!” radošā komanda. Āraišus pozicionē kā leģendām bagātāko vietu.
“Te mēs visu saistām kopā – Āraišu arheoloģisko parku, kultūrvēsturisko ainavu, Drabešu muižas Amatu māju, izremontēto baznīcu un vējdzirnavas. Āraišos var izstaigāt cauri visai vēsturei, sākot no 9. gadsimta. Arī bijusī internātskolas ēka ir rekonstruēta, tajā tapusi jauna koncepta skola – Drabešu Jaunā pamatskola, viena no pirmajām kompetenču izglītības ieviesējām. Man prieks, ka skolai ir ambicioza direktore Kristīne Paisuma.
Nesen sarīkojām vēl vienu forumu, spriedām par brāļu draudžu jeb hernhūtiešu namu. Iniciatīva nāca no mūziķa Jurģa Klotiņa, kurš ir ne tikai Valsts prezidenta padomnieks, bet arī vēstures entuziasts, īpaši interesējas par brāļu draudzēm. Viņš izpētīja, ka Vecpiebalgā atrodas pamests hernhūtiešu saieta nams, kur varētu veidot ekspozīciju. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Juris Dambis ieteica šo māju pārcelt uz Āraišiem. Šo ieceri augstu novērtēja arī UNESCO kultūras mantojuma speciālisti, kuri bija atbraukuši uz mūsu forumu,” uzsver Eva.
Kur sākas Gauja?
“Man šķiet, ka ir pareizi, ja cilvēks kopj ne tikai savu privāto telpu, bet paveic kaut ko arī sabiedrības labā. Savulaik izveidojām Āraišu biedrību. Šāda doma radās gan man, gan Āraišu muzejparka bijušajai vadītājai Agnesei Ramatai. Ik pa laikam visi sanākam kopā un īstenojam kādu ideju. Piemēram, Āraišu centrā uzlikām afišu stabu, lai cilvēki var uzzināt vietējo informāciju,” atklāj Eva.
Pagastā notiek gleznošanas plenēri, var piedalīties vecs vai jauns, arī tie, kuri nemāk zīmēt vai gleznot. Rīko sporta spēles – puikas var uzspēlēt futbolu ar pieaugušiem vīriem, notiek supošana Āraišu ezerā. Jau tradicionāls ir konkurss, kurā lepojas ar savārītajām zaptēm, tas visiem patīk. Pavasarī notiek apmaiņa ar stādiem, visi kopā talko apkārtnē. “Kopīga darīšana ir nepieciešama, jo tieši tas veido Latviju!”
Amatas novads ietver Drabešu, Amatas, Nītaures, Skujenes un Zaubes pagastus. “Pie mums ir daudz ko redzēt, tikai tas jāpaceļ gaismā, jāparāda,” tā Eva. Viņa piemin tikai dažus pieturas punktus atsevišķos pagastos, jo visu nav iespējams nosaukt. Piemēram, Skujenes pagastā tapis interesants Krāmu un seno lietu muzejs, bioloģiskie zemnieki Signe Šlosberga un Elmārs Pētersons audzē kinoju un amarantu. Nītaures pagastā ir “Zaļais grozs”, kas apvieno bioloģiskos saimniekus, savukārt nītauriete Dace Eipure lieliski pārzina vietējo vēsturi, stāsta to tūristiem.
Visu novadu šķērso Amatas upe, tā tiek veidota kā atsevišķs zīmols. Upes ieleja no Melturiem līdz tās ietekai Gaujā ir bagāta ar dolomīta un smilšakmens atsegumiem. Ap Amatas pastaigu taku veidojas dažādi interesanti objekti, piemēram, viesnīcas “Kārļamuiža” sakoptais senais parks. Novads pārņēmis apsaimniekošanā Zvārtes iezi, šovasar atvērts informācijas namiņš, kas ilgu laiku bija slēgts.
“Un vēl mēs vedam tūristus uz Gaujas sākumu. Pārgājiena ideja radās, apzinot apkārtnes cilvēkus, arī gidus un stāstniekus, kuri prot ieinteresēt. Upe sākas Skujenes novadā. Daži gan apstrīd šo faktu, bet man kā tūrismā strādājošam cilvēkam ir skaidrs, ka Gauja sākas tur, kur ir tūrisma produkts, tātad cilvēki, kuri spēj šo ideju pacelt. Elkas kalnā ir saimniecība, kur dzīvo ļoti laipni un viesmīlīgi cilvēki – Inese Stibe ar ģimeni. Viņi vāc augus, stāsta par tiem tūristiem, gatavo ziepes un vāra zupas. Tūristi kopā ar vietējiem gidiem – Daini Šķerbergu vai Andu Lukstiņu – dodas meklēt Gaujas sākumu, iet cauri mežiem un brikšņiem.
Tikai tad, ja idejai ir piesaistīti vietējie ļaudis, var tapt kas dzīvīgs un interesants. Viņi sarosās, ja redz, ka atbraucēji interesējas par viņu pusē notiekošo un apskatāmo. Mums jāveicina lepnums par savu vietu. Nevis tikai kritizēt un domāt, ka viss ir slikti. Ir tieši tik slikti, cik pats to redzi. Ja pats neko nedari, kā gan var būt labi?!” emocionāli teic Eva.
Amatas novadā reizi gadā tiek pulcināti kopā visi tūrisma nozarē nodarbinātie, mājražotāji, amatnieki, viesu māju īpašnieki un citi. “Lai visi sapazītos, cits citu zinātu, veidotos dažādas kopienas. Uzskatu, ka tieši tā notiek attīstība, ne jau to paveic tūrisma jomas organizators. Man tikai jāpamana ikviens vērtīgs aizsākums, uzšķiltās dzirkstelītes.”
