Uzkāpt uz laivas un aizburāt okeānā 0
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas koks”
Ar Aigaru Siliņu, var teikt, esam apēduši kopā puspudu sāls. Vairs pat neatceros, kurā gadā tas bija, kad pirmo reizi devāmies uz kādu no kokrūpniecības izstādēm, lai kopā ar pārējiem Latvijas ražotājiem pasaulei vēstītu par mūsu izcilajiem mežiem un labajiem koksnes produktiem.
Toreiz Aigara Siliņa uzņēmums ražoja un būvēja guļbaļķu mājas. Pēc tām bija liels pieprasījums un pasūtījumu netrūka. Vienā no izstādēm Norvēģijā viņš pat uzcēla reālu māju, kurā izvietojām pārējo kokrūpnieku stendus. Šī piedalīšanās izstādēs Eiropā un vienlaikus citu zemju skatīšana savām acīm mudināja domāt par tālākām vietām pasaulē.
Tā sākās ceļošana gandrīz vai apkārt zemeslodei. Esam izbraukājuši gandrīz visus kontinentus un redzējuši desmitiem skaistu un pat eksotisku valstu. Neiztrūkstoši uz daudzām no tām ar nozares cilvēkiem devās arī Aigars. Mēģinu atcerēties, kurās zemēs mūsu ceļotāju grupiņā bijis toreizējais koka māju būvētājs. Prātā nāk ASV, Dienvidāfrika, Brazīlija, Vjetnama, Austrālija, Meksika. Tas noteikti vēl nav viss.
Tirgus pieprasījumam mazinoties un piedzīvojot pāris neveiksmīgu darījumu, Aigars māju ražošanas apjomus samazināja un sāka gatavoties Ziemassvētku eglīšu audzēšanai. Kā vienmēr, pārdomāti un pamatīgi.
Simts hektārus zemes, kas tika atvēlēta šim nolūkam, sadalīja desmit daļās un pakāpeniski iekopa jaunaudzes. Plāns bija ļoti racionāls. Ziemassvētku eglītes plantācijās izaug 7–10 gadu laikā. Pēc šā perioda vienu desmito daļu varēja nocirst un pavasarī atjaunot, lai aug jauna raža. Tā tika iegūts desmit gadu cikls šim biznesam.
Aigars uzsver, ka plantācijās audzētās eglītes dod iespēju pasaudzēt tās, kuras aug mežā, un vienlaikus nemazina cilvēkiem īpašo svētku prieku. Iesākumā galvenais eglīšu noieta tirgus bija Lielbritānija, tagad arī Latvija un Igaunija.
Pa šiem gadiem iegādāta speciāla tehnika, kas atvieglo darbu, un izauguši dēli, kas pilnvērtīgi ienākuši šajā nodarbē. Darba, kā izrādās, šādā eglīšu audzē netrūkst: vasaras mēneši vairāk saistīti ar pļaušanu, miglošanu pret kaitēkļiem, pavasaris ir kociņu stādīšanas laiks, rudens pusē notiek vainagu veidošana, marķēšana tirgum, novembris, decembris ir ražas novākšanas laiks.
Janvāris, februāris un marts esot tie brīvie mēneši, kad varot laisties: „Juhuhū!”
Tagad jau vairākus gadus Aigara aizrautība ir ceļošana pa ūdeņiem. Kad uzzināju, ka Aigars pērn ar laivu pārbraucis pāri gandrīz visam Klusajam okeānam, nolēmu, ka tas ir stāsta vērts mūsu žurnāla lasītājiem. Gada nogalē devos uz Valmieru un uzklausīju viņa piedzīvojumus, laivojot pa Kluso okeānu.
«Kuģot pa šiem tālajiem ūdeņiem sāku jau 2017. gadā. Pirms tam vienā no Karību salām nopirku stipri cietušu jahtu. Pēc viesuļvētras, kas bija gājusi salām pāri, tur tika nodarīti lieli postījumi, sagāztas mājas un sadauzītas jahtas. Vienu tādu arī iegādājos.
Divus mēnešus dzīvoju salā un jahtu remontēju. Tad atbrauca mana sieva Laura, ielaidāmies ūdeņos un sākām braukt no vienas salas uz otru. Aizgājām arī tālāk uz dienvidiem: Trinidadu un Tobago.
2019. gada pavasarī paburāju kopā ar dēlu Sigmundu. No Trinidadas aizkuģojām cauri visām salām uz Martiniku. Tur viņš iekāpa lidmašīnā un aizlidoja uz Latviju. Viņa vietā atbrauca sieva ar jaunāko dēlu un mēs kopā paburājām pa Martiniku, Dominiku, Gvadelupu. Tad arī viņi devās mājup un es paliku viens. Paņēmu kursu Panamas virzienā.
No Martinikas līdz Arubai jūras ceļu nobraucu piecās dienās. Tur piestātnē atstāju savu laivu un aizlidoju uz Latviju. Bija pienākuši pavasara darbi eglīšu plantācijā. Sastādīju jaunās eglītes, paveicu vēl citas lietas, sagatavoju dēlus ar domu, ka tagad būšu projām ilgāku laiku.
Maijā aizlidoju atpakaļ uz Arubu. Sakārtoju papīrus, sapirku pārtiku un dīzeļdegvielu, iekāpu laivā un devos virzienā uz Panamu.
Lielais Panamas kanāls ir traka vieta. Tur starp okeāniem pārvietojas pasaulē lielākie kuģi. Kad tiku tam cauri, biju jau nokļuvis Klusā okeāna pusē.
Tuvākais iezīmētais mērķis man bija Marķīza salas – franču Polinēzija. Lai tur nokļūtu, bija jāšķērso puse Klusā okeāna. Pa ceļam nepiestājot pabraucu garām slavenajām Galapagu salām. Līdz Marķīza salām braucu 45 dienas ar dažādiem piedzīvojumiem, kas noteikti būtu grāmatas stāsta vērti.
Marķīza salas – tas ir pavisam tāls pasaules nostūris, kur dzīvo īpaši skaisti cilvēki polinēzieši. Tur pavadīju vienu nedēļu. Iepazinos ar kādu ģimeni, kas pēc tam man piekrāmēja pilnu laivu ar augļiem. Pašā krastā redzēju haizivis. Pēc nelielas atpūtas atkal devos trīs nedēļas ilgā jūras ceļā. Šoreiz mans galamērķis bija Samoa sala.
Pabraucu garām Taiti un Tuamotu arhipelāgam. Tur nebraucu iekšā, jo vienam turp doties bija pārāk bīstami. Klusais okeāns ir pilns ar rifiem. Braucot skatījos kartē, ka pavisam netālu ir Austrālijas pilsēta Kērnsa, kur mēs reiz ar kokrūpnieku grupu bijām aizbraukuši un nirām Klusajā okeānā.
Ļoti gribējās turp vēlreiz nokļūt pa okeāna ceļu. Taču laika apstākļi neļāva pieņemt tik vilinošu lēmumu. Līdz Jaunzēlandei arī vairs nebija tālu. Tieši tāpat es sapņoju kādreiz atgriezties Keiptaunā, kur ir Labās Cerības rags. Taču tajā brīdī braucu uz Samoa, kur bija iezīmēts šā mana ceļojuma galapunkts.
Daudzi jautā, kas pamudināja vienam doties šādā bīstamā un garā ceļojumā? Domāju, ka ierosme bija bērnībā lasītās rakstnieka Džeka Londona grāmatas, īpaši Dienvidjūras stāsti.
Pats gribēju ieraudzīt, kā tur izskatās. Otra lieta – man šķiet, katram vīrietim gribas sevi pārbaudīt. Vai es varēšu tikt ar pārbaudījumu galā? Izjust īsto dzīves garšu.
Kas tad ir ikdiena – cilvēku izdomātas ilūzijas par dzīvi. Tur, okeānā, gan viss ir pa īstam – dziļi un paliekoši. Vienam doties šādā braucienā, protams, ir psiholoģiski smagi. Tu esi viens, tūkstošiem jūdžu apkārt neviena nav, tikai ūdens klajums. Tur pat lidmašīnas nelido un nav nevienas svītras debesīs. Lai kas ar tevi notiktu, tā ir tikai tava problēma un atbildība. Nav neviena, kas varētu palīdzēt.
Tad rodas sajūta, ka savu dzīvi nevis pacel augstumos, bet gan nospied uz leju. Saproti, ka nemaz neesi tik nozīmīgs, kā ikdienā iedomājies. Tur tu neesi nekas – puteklis lielās bezgalības priekšā.
Sākumā šī sajūta nospiež pie zemes, rada bailes. Tu esi starp bailēm un kaut kādu pozitīvu satraukumu. To varbūt var salīdzināt ar sajūtu, lecot ar izpletni no lidmašīnas. Apzināti dodies nezināmā, apjauzdams, ka tas ir kaut kas varens.
Līdzīga sajūta man bija Riodeženeiro, Brazīlijā, kad peldējos Atlantijas okeānā un gandrīz noslīku. Viļņi mani ienesa okeānā, es visiem spēkiem cīnījos, lai nokļūtu krastā. Kad jutu, ka neizdosies, samierinājos ar aiziešanu. Tajā brīdī tu it kā atlaid visu no sevis, atlaid dzīvi. Pēdējā brīdī piepeldēja viens sērfotājs un mani izglāba. Dievs tomēr negribēja, ka aizeju.
Iebraucot okeānā ar laivu, mani pārņēma kas līdzīgs – tu atlaid laicīgo dzīvi un kļūsti brīvs, ieej tādā kā bezgalībā. Tu jau nezini, vai izpeldēsi. Tās rūpes, kas mūs diendienā ēd nost, pēkšņi atkrīt kā nevajadzīgas.
Tad, kad esi ticis visam pāri un brauc mājās, daudzas lietas šķiet tik mazsvarīgas un pat smieklīgas. Lasu ziņas, par ko tik cilvēki strīdas un plēšas savā starpā. Tagad esmu jau cits cilvēks, kas spējis iepazīt pats sevi.
Cik tad dzīvē esam bijuši ar sevi kopā? Ģimene, rūpes, atbildība, bizness – cik mums ir laika pasēdēt uz terases un paskatīties saulrietu? Tas vienmēr ir nepietiekami. Kad reāli esi mēnešiem viens pats, domas pavisam citādāk kārtojas.
Protams, man bija grāmatas, audio faili, satelīttelefons, pa kuru ik pa piecām dienām dēls sūtīja laika prognozes, es savukārt devu ziņu par sevi. Mājinieki jau visu laiku redzēja, kur es kā mazs punktiņš okeānā pārvietojos. Taču tas nemaina cilvēka iekšējo, psiholoģisko sajūtu.
Visu laiku braucu ar burām. Motoru izmantoju, tikai ienākot un izejot no ostas. Kopumā nobraucu 12 000 kilometru. Tas ir kā trīs reizes pārbraukt pāri Atlantijas okeānam. Klusais okeāns ir lielākais pasaulē, un maz jau palika, lai būtu pārbraucis visam pāri.
Ceļojot un piestājot salās, satiku daudzus interesantus cilvēkus. Vietējie bija laipni un draudzīgi. Taču cilvēki Karību jūras salās ļoti atšķīrās no tiem, kurus satiku Polinēzijā.
Karību salās dzīvo pēcteči vergiem, kuri reiz tika atvesti uz turieni no Āfrikas. Viņi strādāja cukurniedru plantācijās. Tās tagad ir atsevišķas valstis, kas orientētas uz tūrisma attīstību un naudas pelnīšanu. Vide nav pārāk labi sakopta un uzturēta.
Savukārt Polinēzija ir ļoti skaista. Visur ziedi, skaistas mājas, laipni, smaidoši cilvēki. Viņi nekad nav bijuši iekaroti, un tas noteicis viņu rakstura attīstību. Visur, kur ej, sveicinās: taloha, taloha. Viņi tur dzīvo kā paradīzē.
Lai arī valda cilšu tradīcijas, tur ir visas civilizācijas iespējas – bankas, internets, modernas automašīnas. Nabadzību grūti ieraudzīt. Visur valda augļu pārbagātība. Ej pa ielu, plūc un ēd.
Polinēzieši jau vēsturiski skaitās vislielākā jūrasbraucēju tauta. Sen viņi apdzīvojuši visas Klusā okeāna salas. Sākot ar Havaju salām augšā līdz pat Jaunzēlandei apakšā.
Viņiem ir dažādas valodas un dialekti, bet izcelsme visiem vienāda. Savulaik tā bijusi Francijas kolonija, tāpēc joprojām līdzās savējai tiek lietota arī franču valoda.
Samoa runā savā valodā un angliski, tāpat kā Jaunzēlandē.
Marķīza salās ciemojos pie vietējās ģimenes. Vienu vakaru nopirku kasti ar alu un svinējām manu atbraukšanu. Viņi dziedāja savas, es – latviešu dziesmas. Tas bija neaizmirstams vakars. Pēc tā atkal devos ūdeņos ceļā uz Samoa.
Okeānā es priecājos par katru aizvadīto dienu. Kad palika vairs tikai piecas dienas, kas jābrauc, sāku ilgoties pēc sauszemes.
Tur neko neplānoju uz priekšu. Dzīvoju konkrētajam mirklim un varbūt vēl nākamajai dienai. Ir daudz apstākļu, kas var plānus izjaukt.
Kaut vai negaidīta laika apstākļu maiņa. Jāskatās, kādi vēji pūš, jāpielāgo buras, jādomā par drošības apsvērumiem, lai sasniegtu nākamo pieturas vietu. Piedzīvojumu bija pārpārēm.
Vienā dienā mastam atsaite nokrita un tas gandrīz iegāzās okeānā, tad atkal motors noklājās. Jaucu ārā, saliku no jauna un palaidu. Vētrā un negaisā zibens visu elektrotehniku nokāva. Pēkšņi attapos bez saziņas rīkiem. Labi, ka telefonā GPS darbojās, tas mani izglāba. Vadījos pēc tā un uzlādēju no saules paneļiem, kas strādāja.
Grūti bija fiziski izturēt to, ka visu laiku esi nepārtrauktā kustībā. Kad uznāk kārtīgs pūtiens, reizēm jahtu noliek slīpi, ļoti jāuzmanās.
Reizēm pa nakti man uz klāja saradās lidojošās zivis. No rīta salasīju, izķidāju un uz panniņas virsū. Bieži tiku pie kalmāriem, tas bija garšīgs ēdiens. Kādas divas dienas braucu starp delfīniem. Vēroju viņu dzīvi, kā delfīni rotaļājas. Tie bija ļoti labvēlīgi un draudzīgi.
Kā jau kārtīgam jūrniekam piedienas, katru dienu aizpildīju kuģa žurnālu: kur tajā dienā atrodies, kādi vēji pūš, ar kādu ātrumu pārvietojies. Saulrietos ierunāju savas pārdomas par tajā dienā piedzīvoto.
Man ļoti patika saulrieti. Tad psiholoģiski bija sajūta, ka, saulei rietot, vēl viena diena veiksmīgi nodzīvota.
Arī naktīs okeāns patika. Tad tas bija mierīgāks nekā dienā un nevarēja redzēt bezgalīgo plašumu, kas brīžam bija viļņains un ļoti draudīgs. Dīvaini, bet okeāns vienmēr bija mierīgs, kad saule lec un kad noriet. Pa vidu visādi štrunti uznāk.
Naktīs debesīs bija fantastiskas zvaigznes. Daudz vairāk un spožākas nekā Latvijā. Kā nekā dienvidu puslode, dienvidu krusts. Es šķērsoju arī ekvatoru, un tur mēness bija ļoti spožs un liels. Tik spožs, ka var grāmatu lasīt.
Brauciena laikā daudz domāju par savu personīgo dzīvi un nonācu pie dziļiem secinājumiem. Citi cilvēki iet svētceļojumā, es braucu pa okeānu, lai attīrītos no dvēseles piesārņojuma. Tas ir kā svītras pavilkšana kaut kādam dzīves posmam. Sakārtot, sakopt visu, kas bijis līdz šim, un nobriest kaut kam jaunam.
Tur, uz ūdens, es izbaudīju un sapratu, cik man ļoti svarīga ir ģimene, mani bērni, zeme, kuru esmu iekopis ar savām rokām, mana valsts. Atjaunojās sajūtas, kas ikdienā notrulinās un pazūd. To, kas mazvērtīgs, noliku uz kāda tālāka plauktiņa.
Gētes Faustā ir teikts: «Katrā karjerā ir darījums ar dvēseli.» Daudzi to nesaprot un upurē sevi, lai sasniegtu kāpienu pa karjeras kāpnēm, iegūtu naudu, varu un slavu. Pēc šī brauciena es gribu vēlreiz pārlasīt šo darbu.
Cilvēkā atklāsmes un garīgums nerodas mehāniski, pie tā ir jānonāk pašam. Tas nerodas pat no grāmatām, kuras var bezgalīgi lasīt un palikt nemainīts.
Līdz garīgumam nonāc tad, kad ieliec sevi kā tādu kucēnu ūdenī, kā es to izdarīju. Tikai tad saproti, cik daudz nevajadzīgas informācijas katru dienu sevī uzņem, kā padodies ārējam, mākslotam šikam, kas novērš uzmanību no svarīgākā, kā notirgo savu dvēseli par krāmiem un nevajadzīgām lietām, kā atbalsti melus, nepatiesību un liekulību.
Vai brauciena laikā domāju par Dievu? Mistika tur pastāv, man bija gadījumi, kad jutu kāda lielāka un varenāka spēka klātbūtni. Varbūt tas bija mans sargeņģelis, liktenis, bet varbūt Dievs. Tas noteikti darbojās man par labu, jo es biju sevi ielicis rokās šim kaut kam varenākajam. Paļaujoties un uzticoties, ka tikšu sargāts.
Man vaicāja: vai nebija bailes vienam okeānā. Atbildēju, ka tur tām nav vietas, nav jēgas baidīties. Bailes neko nerisina. Ja laiva stāv okeāna vidū, nav variantu, jābrauc tālāk.
Tūkstoš jūdzes var nobraukt, ja tu sāc ar pirmo. Pēc tam būs otrā, trešā un tad jau kādā brīdī ir arī tas tūkstotis. Galvenais, lai dzīvē ir vējš. Virziens un vējš. Tikai tā var nepazaudēt nevienu dienu no savas dzīves.»
