Ūziņu Biedrību nams vēstures krustcelēs 2
“Kultūrzīmes” turpina publikāciju sēriju, kurā vēstām par kultūrvēstures un kultūras mantojuma objektiem, kas dzimuši pirms simt gadiem. Šoreiz – stāsts par Ūziņu Biedrību namu Zaļenieku pagastā.
Pirms simt gadiem Ūziņu pagastā dzīvoja ap 800 iedzīvotāju un visapkārt valdīja rosīga kultūras, izglītības un saimnieciskā dzīve. Skolēni devās uz 1881. gadā celto skolu, kuru bija cēluši vietējie latviešu zemnieki. Pagasta ļaudis kopš 1882. gada pulcējās un dziedāja korī, piedalījās Trešajos vispārējos dziedāšanas svētkos Rīgā un 1890. gadā dibināja Ūziņu Latviešu dziedāšanas biedrību, kuras vadītājs bija pagastskolas skolotājs Roberts Vulfs. Toreiz daudzviet spēlēja teātri, un Ūziņu dziedāšanas biedrība 1894. gadā Mūrmuižas pilī rīkoja izrādi “Ērglis un Šperbers”. Pati pirmā biedrība Ūziņos bija 1884. gadā dibinātā Ūziņu Savstarpējās ugunsapdrošināšanas biedrība. 1911. gadā dibināja Ūziņu Piensaimnieku sabiedrību. Jau pēc dažiem gadiem uzņēmīgie, čaklie un saimnieciskie piensaimnieku sabiedrības biedri iepirka zemi un ar Lauksaimniecības centrālbiedrības doto bezmaksas plānu sāka būvdarbus plašai ēkai ar pietiekamu vietu krejotavai, siernīcai, visām biedrībām un pat sarīkojumu zālei otrajā stāvā. Jau 1914. gada februārī nepabeigtajā celtnē notika pirmā sēde. Kara laikā darbi gan apstājās, taču bojā gāja tikai iepirktie materiāli. Lai namu pabeigtu, vietējie iedzīvotāji aizdeva naudu – uz nenoteiktu laiku un bez procentiem. 1921. gada augustā beidzot varēja notikt svinīgā Ūziņu Biedrību nama atklāšana. Pēckara neatkarīgā Latvijā šis bija tikai otrais pabeigtais un iesvētītais biedrību nams, un starp daudzajiem viesiem, arī no Rīgas, atklāšanu vēroja Francijas tolaik lielākās avīzes “Les Temps” žurnālists Ulgasi, kuru pavadīja nesen ieceltais Latvijas sūtnis Francijā Oļģerts Grosvalds.
1927. gadā smilšaino Svētes upes apkārtni ap namu izveidoja par plašu parku, kuru slavēja pat Zemkopības ministrijā Rīgā. Divdesmitā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ēka bija aktīvi apdzīvota – līdzās plašajai pienotavai zem viena jumta turpināja darboties pirmskara biedrības, arī Ūziņu Krājaizdevu sabiedrība, kādu laiku – arī veikals un pasts. Ēkā notika dažādi aizsargu sarīkojumi un zaļumballes. Līdz pat Otrā pasaules kara sākumam modernajā pienotavā un siernīcā pieņēma pienu no plašas apkārtnes un ražoja augstas kvalitātes eksporta preci – vairākkārt godalgotos sviestus un sierus.
Aktīva kultūras un saimnieciskā dzīve Ūziņos ritēja līdz pirmajai deportācijai uz Sibīriju un Otrā pasaules kara sākumam. Pēc kara pienotava un krejotava turpināja strādāt un, piemēram, 1945. gadā pienu bija nodevušas 216 zemnieku saimniecības. Nodibinoties kolhozam, saimnieku skaits saruka, īpaši pēc 1949. gada deportācijas. Plašo sarīkojumu zāli pārbūvēja par pienotavas darbinieku dzīvokļiem. Ūziņu Biedrību nama pienotava jeb ar pēckara nosaukumu “Jēkabnieku krejotava” tomēr pastāvēja līdz pat 1968. gadam.
Zināmu kultūras uzplaukumu nams pieredzēja, sākot no 1965. gada, kad vietējais kolhozs “Pavasaris” atjaunoja zāli un skatuvi. Darbību sāka amatierteātris un sieviešu vokālais ansamblis. 1969. gadā namā nodibināja Ūziņu bibliotēku, kuras aizsākums gan bija pieticīgs – tā bija 15 kvadrātmetrus liela istabiņa blakus sarkanajam stūrītim. Diemžēl 1975. gadā kolhozi tika apvienoti un par centru kļuva Zaļenieki. Ūziņu iedzīvotāji turpināja izklīst.
Mūsdienās Ūziņi Svētes upes krastā, pavisam netālu no Jelgavas, joprojām ir ļoti skaista vieta. Dienā, kad esmu Ūziņos, apsētie lauki ir zaļi un gaiss ir pilns pavasara. Varbūt vietvārds “Uziņi” nāk no viedā latviešu sendieva Ūsiņa, kurš ir mācējis ar zirgiem runāt un atnesis pavasari? Ciemā vairs nav ne skolas, ne veikala, ne pasta, bet joprojām ir bibliotēka un kapsēta. Šajos gados ir mainījušies paceltie karogi un ceļi ap ēkām, ēku saimnieki, to centieni un mērķi. Ūziņu Biedrību nams šobrīd ir tukšs, taču joprojām varens slejas sakopta parka vidū. Pavisam drīz notikšot izsole, un, iespējams, ka Ūziņu Biedrību nams sagaidīs jaunu īpašnieku. Čučiet, guliet, mazie bērni, / Kamēr lieli izaugsiet; /Kad jūs lieli izaugsiet, / Tecesiet kājiņàm.
Šo tautas dziesmu pirms vairāk nekā simts gadiem Krišjānim Baronam bija iesūtījis Ūziņu skolotājs Roberts Vulfs. Šobrīd Ūziņos dzīvo tikai ap 160 iedzīvotāju, un daudzi ūziņieši ir aiztecējuši tālus ceļus. Varbūt tieši staltais Biedrību nams kādus atsauks atpakaļ?
Par palīdzību raksta tapšanā pateicos Ūziņu bibliotekārēm Gunitai Kulmanei un Ligitai Strazdiņai.
