Uzgriežņu atslēga, “zobi”, mīlestības vēstule, medus – aizkustinošas atzīšanās par lietām, ko latvieši liek tuvinieku zārkos 23
Interesantu tēmu “X” vietnē aizsākusi Elīna Kursīte. Tēmas ideja radusies pēc pašas nesenā pārdzīvojuma. Arī citi “X” lietotāji dalījušies ar saviem komentāriem.
Elīna Kursīte rakstīja: “Šodien apglabājām brūtgāna vecmammu. Ieliku viņai zārkā līdzi “Šņāci, Minna” vārdus, jo tā bija viņas mīļākā dziesma. Jūs esat kaut ko likuši līdzi apglabājamajiem?”
Turpnājumā citu “tviteristu” rakstītais!
– Septiņas audiokasetes. Tā bija ļoti apjomīga un nozīmīga viņa dzīves daļa – septiņas autorprogrammas ar viņa uzstāšanās ierakstiem, dziesmām…
– Jā, manai mammai līdzi ir viņas mammas šūts deķītis. Visu dzīvi ļoti sargāja un mīlēja to deķi, arī pēdējos gadus turēja sev blakus gultā. Nofotografējām par piemiņu, iedevu līdzi.
– Mammai grāmata, brilles, ķemme. Vīratēvam, arī savam tēvam – mazais kortelītis, cigaretes, mobilais. Vecvecmammai bija paciņa ar brūtgānu vēstulēm zem spilvena. Vecaimātei – maza koka lādīte, ko pati bij salikusi. Arī vēstules, kaut kādas bērnu čības utt.
– Draugam vecāki ielika līdzi kārtis, cigaretes, blašķīti un, man šķiet, ka arī kaut ko no makšķerēšanas lietām. Un meitenes bildi arī, iespējams (meitene gāja bojā kādu pusgadu pirms viņa). Omammai likām viņas medmāsas tērpu.
– Medus burciņu & telefonu…
– Mammai līdzi cigaretes un “zobi”, to man stingri pieteica, lai ieliek līdzi. Ome jau izsenis piekodināja, lai glabā ar viņas spilvenu, ka uz skaidām negulēs. Visu izdarījām kā prasīja.
– Spogulīti, monētu un ķemmi mammai. Ieliku sudraba spogulīti un sudraba monētu, lai arī man teica, ka simboliski taču un var tik vērtīgas lietas nelikt. Bet tas likās nepareizi, un es pa kluso sainītī ieliku vērtīgāko.
– Opim likām līdzi ķemmi, mutautiņu, kortelīti, kārtis, Latvijas laika anekdošu grāmatiņu, svaigāko “Kurzemnieku” un vēl arī “Sestdienu” – atceros, mamma teica, ka jāliek tieši Sestdiena nevis Diena, jo uz tās nedēļas izdevuma esot dikti smuka meitene virsū, tieši opja gaumē.
– Vectēvs vēl ilgi pirms miršanas teica, ka zārkā jāieliek visi (!) viņa bildētos diapozitīvus, simt gramu kortelītis un uzgriežņu atslēga, lai jestrāka dzīve taisaulē. Visu ielikām, arī suņa siksniņu, lai abi var satikties atkal tur. Diapozitīvus gan tikai dažus.
– Jā. Vectēvam ieliku kabatā kārtis, jo mēs mēdzām vakaros spēlēt pokeru un citas kāršu spèles, ar ko esot laiku īsinājuši leģionāri un pēc kara mežstrādnieki. Īsi pirms aprakšanas kāds no radiem tomēr izņēma laukā, jo spēlēt kārtis neesot Dievam tīkama nodarbe.
– Kad biju sīka, uzdāvināju mammai miniatūru koka vilcieņu, ko viņa turēja darbā uz galda vienmēr. To tad arī pēc tam ieliku līdzi.
– Jā, vecmammai ieliku līdzi nepabeigto adīkli un grāmatu, krustvārdu mīklas un mīļākos pirādziņus , un vēstuli ar pateicību par dzīvē sniegtajām mācībām, palūdzu piedošanu par zaudēto laiku un nepateiktajiem vārdiem un kopumā visu to, ko vajadzēja pateikt, bet nepaspēju.
– Vectēvam lasāmbrilles un cigaretes, vecmammai viņas Afganistānā noslaktētā dēla zīdaiņu cepurīti.
– Vecmāmiņa otrā pasaules kara laikā bija aizbēgusi uz Vāciju, kur saslima un nomira viņas piecgadīgais dēls, kad viņa nomira starp mantām atradām viņa zīmējumus un maisiņu, kurā acīmredzot bija smiltis no viņa kapa, nolēmām ielikt zārkā.
– Vecmammai ielika spogulīti un lūpu krāsu. Bija dāma un vienmēr rūpējās par izskatu. Klasiski rokās arī svētbilde, ja nemaldos.
– Jā, tētim ieliku viņa mīļākās konfektes “Vinnijs”.
– Ko tik’ mamma tētim līdzi zārkā nesadeva – makšķeri, kārtis, maku ar naudu un vadītāja apliecību, blašķīti, cigarešu paciņu un šķiltavas un arī paša mobilo telefonu ar visu SIM karti – ieslēgtu un uzlādētu. Lai taisaulē ir viss, kas nepieciešams ierastajai dzīvošanai.
– Omītei kaut kas bija jāieliek, vairs neatceros, kas. Bet atceros, ka pēc bērēm viņa atnāca pie manis sapnī un pateica paldies, ka esam ņēmuši vērā. Viņa ļoti visam tam pievērsa uzmanību, naudu krāja, zināja, ko un kā vēlas…
– Es tētim uzrakstīju vēstuli, kurā pateicu, cik ļoti man nozīmēja mūsu pēdējā saruna un ka mīlu viņu, un ieliku to zārkā.
– Atceros, kādu gadu pirms nomira mana vecmāmiņa, viņa ļoti gribēja skārienjūtīgo telefonu, pēc tam, kad viņai to uzdāvinājām, šķiet viņa bija laimīgākais cilvēks pasaulē, cītīgi mācījās kā to lietot, kopā tajā spēlējām spēlītes utt. Tā bija viena no lietām ko iedevām viņai līdz.
– Tētim ieliku savu zīmējumu, ko zīmēju, cerot, ka atveseļosies, bet savā 8. dzimšanas dienā jau jutu, ka viņš šo paņems līdzi taisaulē…26 dienas pēc manas dz.d. viņš nomira! Atmiņas par šo man dzīvas jau 35 gadus.
– Jā. Mīlestības vēstuli vīram. Plaukstā.
– Kūkas gabaliņu kastītē. Bija sarunāts, ka atvedīšu tētim uz Jauno gadu kūku uz slimnīcu – nepaspēju.
Šodien apglabājām brūtgāna vecmammu. Ieliku viņai zārkā līdzi “Šņāci, Minna” vārdus, jo tā bija viņas mīļākā dziesma. Jūs esat kaut ko likuši līdzi apglabājamajiem?
— Elīna Kursīte (@elinakursite) January 20, 2024
