Uzgleznot latvieša dvēseli! Vilhelma Purvīša neticamais dzīvesstāsts 0
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Apturēt dabas mirkli mākslā tā, lai skatītājs gleznā kā spogulī ieraudzītu sevi. Pacelt vienkāršu ainavu līdz simbolam, kas apliecina mūžības cikliskumu. Gleznot ar visu, kas pie rokas, – sauli, gaismu, ūdeni, ledu, sniegu, ziedošām ābelēm un rudens zelta lapām. Tas ir Vilhelms Purvītis, caur kura darbiem mēs atgriežamies pie savām saknēm. Purvītis – tie esam mēs.
Hūte, spieķītis, balti cimdi, kuplas ūsas, molberts. Sirsnīgi pētīgs acu skatiens. Nervozi, jutīgi pirksti. Elegants, švītīgs, cienīgs. Erudīts, prasīgs pasniedzējs. Ģeniāls mākslinieks, gleznotājs, ainavists, Latvijas dabas tēla izcilākais atspoguļotājs. Viens no latviešu nacionālās glezniecības pamatlicējiem, mākslas institūciju veidotājiem un 19.–20. gadsimta centrālajiem kultūras cilvēkiem.
Sensenos laikos…
Viss sākās kā pasakā… Pirms pusotra simta gadu – 1872. gada 3. martā, laikā, kad daba mostas no garā ziemas miega, bet gaiss pilns līksmām putnu balsīm, Rīgas apriņķa Zaubes pagasta (līdz 1926. gadam – Jaunpils) “Vecjaužos” (“Jaužos”), ļoti gleznainā un ainaviskā vietā, dzirnavnieka Jēkaba Jura (1849–1927) un saimnieku atvases Annas (dz. Kļaviņas) Purvīšu ģimenē piedzima sparīgs puišelis, kuram tika dots vārds Vilhelms Kārlis. Nākamais dižais gleznotājs.
Sava mūža pirmos gadus Vilhelms Kārlis kopā ar ģimeni nodzīvo Zaubes “Vecjaužos”, 1880.–1885. g. mācās vietējā draudzes skolā. Finansiālu apsvērumu dēļ Purvīši spiesti pārcelties uz tālo pierobežu – Vitebskas guberņas Kļasticiem (Kļašiciem; Baltkrievijas teritorija), nākamos četrus gadus Vilhelms mācās Kļasticu pagasta skolā un Drisas apriņķa skolā, kur zīmēšanas skolotājs pamana neparasto jaunekļa talantu un mudina nopietni pievērsties gleznošanai. Sešpadsmitgadīgais Vilhelms tobrīd jau strādā dzirnavās kopā ar tēvu, paklusām sapņojot par Mākslas akadēmiju… Kad ģimene atgriežas Vidzemē, Vilhelms nopietni ķeras pie lietas – divus gadus cītīgi strādā pie tēva Smiltenes pagasta Dances dzirnavās, krājot naudu studijām, līdz 1890. gadā kā brīvklausītājs iestājas Sanktpēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā, kur studē līdz 1897. gadam, specializēdamies ainavu glezniecībā.
No brīvklausītāja līdz meistaram
Līdzīgie uzskati, domāšana un vērtības jau pirmajā studiju gadā Vilhelmu Purvīti satuvina ar diviem citiem latviešu mākslas klasiķiem – Jani Rozentālu un Jāni (Johanu) Valteru. Tobrīd reformējamajā akadēmijā viņi mācās pēc dabā gleznotām skicēm veidot iztēlotas ainavas, pēta Sanktpēterburgas mākslas kolekcijas un apmeklē izstādes, īpaši studējot holandiešu vecmeistaru ainavas un Rietumeiropas un krievu klasiķu darbus, iesaistās tā laika mākslinieciski sabiedriskajā dzīvē.
Studiju beigu periodā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītajā meistardarbnīcā. Ar izcilību absolvē akadēmiju, pabeidzot studijas ar pirmās pakāpes mākslinieka grādu un lielo zelta medaļu par konkursa darbu “Pēdējie stari” (1897).
Apbalvojums sevī iekļauj iespēju uz pusgadu doties ārzemju komandējumā – gūt pieredzi un papildināt meistarību. Un to viņi – Purvītis, Rozentāls un Valters – arī dara, 1898. gadā apceļojot Vāciju, Franciju un Austroungāriju.
Reizē ar pieredzi nāk arī starptautiska atzinība: Purvīša glezna “Pēdējie stari” gūst ievērību 1900. gada Pasaules izstādē Parīzē (bronzas medaļa), 1901. gada Minhenes Secesijas izstādē (zelta medaļa) un Starptautiskajā mākslas izstādē Lionā (zelta medaļa un nopelnu krusts).
Panākumi nepaliek neievēroti – Purvītis kļūst par modes mākslinieku Krievijā, viņa gleznas pērk krievu kolekcionāri Pāvels Tretjakovs, kņaziene Marija Teniševa, Dmitrijs Botkins; par viņa mākslu jūsmo Eiropas kritiķi un mākslas gardēži. Viņu ciena, godā un labi ieredz gan mākslas vidē, gan sabiedrībā, viedokli augstu vērtē Pēterburgas Mākslas akadēmijā un pat Krievijas cara galmā. Vilhelma Purvīša vārdam ir svars gan krievu mākslas biedrības “Мир искусства” aprindās, gan Rīgas mākslas veicināšanas biedrības “Kunstverein” biedru vidū. Viņa gleznas recenzē un reproducē prese, ieskaitot prestižos mākslas žurnālus – krievu “Мир искусства”, vācu “Die Kunst” un angļu “The Studio”.
Izskan piedāvājumi palikt Krievijā, taču alkas pēc dzimtenes ir stiprākas, un 1899. gadā Purvītis atgriežas Rīgā. Pasniedz privātstundas, turpina aktīvi gleznot un gūst panākumus arī Latvijas (tobrīd vēl šaurajā un mietpilsoniskajā) mākslas tirgū, liekot pamatus ne tikai mākslinieciskajam redzējumam, ko vēlāk nodēvēs par “ziemeļu modernismu” un “latviskās ainavas kanonu glezniecībā” (“Agrs pavasaris” (1898–1899), “Pēdējais sniegs” (1898), “Ziemas ainava” (1900), “Mēness nakts” (1909)), bet arī Latvijas glezniecības skolai un latviešu mākslas kolekcijai.
Ceļš pie sevis
Mākslas pasaule visos laikos bijusi specifiska vide, kur domubiedru esamība nozīmē daudz gan profesionāli, gan cilvēciski. Purvītim šāds atbalsts ir gleznotājs Johans Valters, kurš pēc ārzemju brauciena apmetas uz dzīvi dzimtajā Jelgavā, sava tēva mājā. Abi ir labi draugi, kopīgi piedalās izstādēs. Valtera otai pieder glezna “Tirgus Jelgavā” (1897; diplomdarbs): priekšplānā redzamās skaistās jaunkundzes ir Karolīne Štelmahere (kopš 1903. gada – Purvīša kundze) ar draudzeni Metu Feldmani (1900. g. – Valteri), bet centrā sēdošais gleznotājs – mākslinieks Vilhelms Purvītis.
1904.–1905. gads atnes ne tikai revolucionārus nemierus pasaulē, bet atklāj samilzušas nesaskaņas Rīgas Mākslas biedrībā un “pilsoniskajā sabiedrībā” – Purvītis un Valters ir pārāk savdabīgi, turklāt neparaksta petīciju caram par pilsoņu minimālajām tiesībām. Nepakļāvīgajiem spītniekiem kļūst grūti elpot. Valters 1905. gadā emigrē uz Vāciju, Drēzdeni, Purvītis 1906. gadā – uz Rēveli (Tallinu). Strādā par zīmēšanas skolotāju Rēveles Pētera I reālskolā un bruņniecības Domskolā. Šajā laikā Purvīša daiļradē līdztekus viņam tik mīļajai dabai parādās arī pirmie pilsētas skati (“Rēvele miglā”, “Rīts Rēvelē”), pastiprinās impresionistiskais elements – gaismas, gaisa un krāsu saspēle. Trīs Igaunijas gadi noslēdzas ar mākslas studiju braucienu uz Špicbergenu un Nordkapu (1909), kur viņš ļoti daudz laika velta sniega vizuālo īpatnību studijām.
Ne velti mākslas pazinēji un kritiķi Purvīti dēvē par “sniega burvi”, “sniega filozofu” un “labāko sniega gleznotāju Eiropā” – kūstoša sniega kustība, viena no sarežģītākajām lietām glezniecībā, ir viņa iemīļotākais motīvs.
Bērzu birzis, priežu audzes, sniega kupenas, ledus gabali un vižņi, pavasara šķīdonis, strauti, plūdi un pali, pavasara ziedonis, rudens zelts… Dabas cikli un stihijas kā mūžības simbols. Purvītis savos darbos piepilda mākslinieka sūtību – apturēt mirkli, parādot to, ko cilvēki parasti neievēro…
“Viņa radītais kanoniskās, neoromantisku noskaņu piesātinātas ziemeļnieciskās ainavas tēls kā poētisks arhetips ir dziļi iesakņojies visplašākās latviešu sabiedrības apziņā. [..] varētu teikt, ka Purvīša radītais neoromantiskais Latvijas ainavas koptēls kļuvis par sava veida nacionālās identitātes zīmi,” savā grāmatā par Purvīti raksta mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš.
Skolotājs. Direktors. Radītājs. Glabātājs
Kad 1909. gadā Vilhelms Purvītis atgriežas Latvijā un sāk vadīt Rīgas Mākslas skolu, viņš ir lielu, cēlu un ambiciozu sapņu pārpilns – radīt latviešu glezniecības skolu, ko pazītu un augstu vērtētu visā pasaulē, attīstīt iespēju gūt kvalitatīvu mākslas izglītību Rīgā. Vai viņam izdevās?
Audzēkņu vārdi runā paši – Romans Suta, Jēkabs Kazaks un Valdemārs Tone.
Diemžēl 1915. gadā Pirmais pasaules karš liek pārcelt skolu uz Pēterburgu, bet 1916. gadā tā tiek likvidēta. Karš, revolūcija, pārdzīvojumi un smagie apstākļi satricina Purvīša veselību, un 1917. gadā viņš dodas uz Norvēģiju, kur 11 mēnešus ārstējas sanatorijā Lillehammerē. Nespēdams dzīvot bezdarbībā, sarīko personālizstādi Oslo.
Vēl nav beidzies karš, kad Purvītis 1918. gadā atgriežas vācu okupētajā Rīgā, un vēl pirms Brīvības cīņu beigām 1919. gadā tiek iecelts par Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktoru (1919–1944), Latvijas Augstskolas arhitektūras fakultātes profesoru, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru un rektoru (1919–1934; vēlāk – LMA goda biedrs). Viņš ir ļoti populārs – katrā sevi cienošas, inteliģentas ģimenes mājā goda vietā jābūt Purvītim! “Ziema” grezno slavenās izdevējas un sabiedrības dāmas Emīlijas Benjamiņas apartamentus!
Ir piepildījies lolotais sapnis – visus spēkus veltīt latviešu mākslas attīstībai un popularizēšanai. Purvītis organizē Brīvās mākslas darbnīcas, tad dibina Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcu, kuras beidzējus uzskata par “Purvīša skolas” pārstāvjiem. Studenti atceras: brīnišķīgs pasniedzējs, tolerants, saprotošs pret grūtībām, jo pats nācis no trūcīgas ģimenes, taču prasīgs – “ja reiz te mācies, tad ar pilnu atdevi!”.
Kā RMM direktors Vilhelms Purvītis sadarbībā ar pilsētas domi regulāri papildina muzeja kolekciju gan ar latviešu vecmeistaru, gan jauno mākslinieku darbiem – pirmsākumos Mākslas muzejā ir nedaudz vairāk par desmit latviešu mākslinieku darbiem, bet divdesmit gadu laikā latviešu mākslas kolekcija pieaug par 600 darbiem. Protams, neiztiek arī bez skandāliem – par tādu kļūst 1920. gada Rīgas jauno, avangardisko mākslinieku grupas pirmā izstāde – sabiedrība burbuļo, vecie mākslinieki pauž neizpratni, bet Purvītis… nopērk astoņus darbus RMM kolekcijai. Tāpat viņš izturas pret spilgtām personībām – tālredzīgi, ar cieņu, interesi un azartu: paņem savā aizbildnībā (un darbnīcā) dumpinieku Kārli Padegu (“šim puisim ir talants visās kabatās”).
Būdams ne tikai ģeniāls mākslinieks, “dzīvs klasiķis”, bet arī lielisks menedžeris, Purvītis starpkaru periodā organizē vērienīgas latviešu mākslinieku izstādes un savas personālizstādes daudzviet Eiropā – Stokholmā (1927), Oslo (1933), Varšavā, Krakovā, Helsinkos (1936), Vīnē, Prāgā, Budapeštā, Kauņā (1937), Kopenhāgenā (1938), Parīzē, Londonā (1939).
Tajā pašā laikā – aktīvi turpina jaunradi, meklējumus un eksperimentus. Savu meistardarbnīcu vada līdz pat Otrajam pasaules karam. Četrdesmitajā pēc Latvijas okupācijas Purvīti atceļ no muzeja direktora amata, 1941. gadā vācu laikā atjauno. 1942. gadā viņš sarīko plašu personālizstādi Rīgā. Pēdējo. Karš un abu lielvaru spēles ir nežēlīgas, un 1944. gadā, tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, Purvītis, baidoties no padomju represijām, kopā ar sievu Karolīnu un audžumeitu Mariannu dodas bēgļu gaitās. Diemžēl lielu daļu no iedzīves un līdzi paņemtajām gleznām Purvītis spiests atstāt degošajā Jelgavā, tad caur Liepāju evakuēties uz Dancigu (tagad Gdaņska) un tālāk uz Vāciju…
Zudušais mantojums
Vilhelms Purvītis visu mūžu čakli strādājis, viņa darbu skaits mērāms tūkstošos, taču daudzus no tiem neviens nekad nav redzējis. Likteņa ironijas dēļ viņam nācies tos zaudēt vairākkārt – Pirmā pasaules kara sākumā tiek saspridzināta viņa darbnīca Jelgavā; 1915. gadā pēc carienes pavēles evakuējot Rīgas Mākslas skolu, Purvītis līdzi ved arī gleznas. Viņš Latvijā neatgriežas, bet dodas tālāk uz Somiju, Zviedriju, Norvēģiju… Bet – kas noticis ar darbiem?
Mūža otrajā pusē Purvītis sapņo par savu muzeju – darbus pārdod nelabprāt, labākos pieturot paša kolekcijai. Dodoties emigrācijā, ap 500 (pēc citiem avotiem ~1000) viņa darbu, kas nodoti firmai “Schenker”, ceļo ar citu transportu, taču galapunktu nesasniedz – pazuduši. Bet vairums viņa pārējo gleznu aiziet bojā 1944. gadā aviācijas uzlidojumā Jelgavai, bumbai uzkrītot uz Purvīšu ģimenes (Karolīnes) mājas.
Šodien Vilhelma Purvīša darbi aplūkojami LNMM Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, tāpat privātkolekcijās. Oriģināli pārpublicēti neskaitāmās reprodukcijās un izanalizēti publikācijās.
Lūk, ko par Purvīša pēdējiem gadiem savā grāmatā raksta T. Kačalova: “[..] sirmais meistars slimoja, ātri nogura, nevarēja daudz strādāt. Arvien vairāk sāka domāt par sava daiļrades mantojuma un kolekciju sakārtošanu. 1941. gada pavasarī Purvītis pārveda labākās gleznas, antīkās mēbeles un gleznu kolekciju uz Jelgavu, kur viņa sievai piederēja neliels nams, ko gleznotājs bija nodomājis izveidot par savas mākslas muzeju. Bet šai iecerei nebija lemts piepildīties. [..] Smagajos kara laika apstākļos Purvīša veselība strauji pasliktinājās. 1941. gada rudenī māksliniekam ilgāku laiku bija jāguļ slimības gultā. [..]”Es domāju strādāt līdz pašam pēdējam elpas vilcienam,” bija viņa nostāja vēl 1943. gadā. [..] Okupācijas gadi bija drūmi. Purvīti māca nemiers par savas zemes un tautas likteni. Mākslinieku mocīja arī viņa gleznu liktenis. “Kas būs ar Rīgu? Kas notiks ar maniem darbiem? Kur tos labāk glabāt – Rīgā vai Jelgavā?” Šie jautājumi nedeva miera ne dienu, ne nakti. [..] Šādos apstākļos mākslinieks sagaidīja savu 70. dzimšanas dienu. Tai tuvojoties, viņš nolēma sarīkot izstādi, kuru jau sen bija iecerējis. Izstādi atklāja 1942. gada 29. martā Rīgas pilsētas Mākslas muzejā. Meistars izstādīja ap 300 darbu, to vidū 134 gleznas. [..] 1944. gada oktobrī padomju karaspēks pietuvojās Rīgai. Okupantu varas iestādes deva pavēli par iestāžu un iedzīvotāju evakuāciju uz Vāciju. [..] Nevarēdams šķirties no savām gleznām, ainavists brauca tām līdzi. Mākslinieks atstāja dzimteni drūms un smagu nojautu mākts. Nojautas piepildījās. Lielākā daļa gleznu pazuda, bet Purvītis pats, noguris un novārdzis, atkal smagi saslima. Meistaram nebija vairs spēka cīnīties ar slimību – un tā viņu uzvarēja. Izpildot ārsta norādījumus, Purvītis tika nosūtīts uz Nauheimu, kas atrodas Hesenē, Tauna uzkalna pakājē, un ir ievērojama ar sālsavotiem un sirds slimību pētīšanas institūtu. 1898. gadā tur bija ārstējies Levitāns, 1913. gadā Aleksandrs Bloks. Šeit 73 gadus vecais latviešu mākslinieks pārcieta smagu operāciju, bet tā viņam vairs nepalīdzēja.”
Vilhelms Purvītis nomira 1945. gada 14. janvārī Bādnauheimā (Hesenē).
Purvīša zudušo darbu noslēpumu gadu gaitā pētījuši daudzi mākslas zinātnieki un žurnālisti. Dzirdētas dažādas hipotēzes un runas – Purvīša gleznas pārtvērusi padomju armija, un nu tās atrodas Krievijas muzeju specfondos; tās izveduši un noslēpuši vācieši; vagonam trāpījis šāviņš, un viss sadedzis; gleznas nonākušas privātkolekcionāru rokās un reiz varbūt tiks izstādītas. Ik pa laikam kāds brīnums tomēr notiek, piemēram, gleznu “Ziedošā pļava” Mākslas muzejam uzdāvinājusi Latvijas sūtņa Lielbritānijā Zariņa meita. Atsevišķu Purvīša gleznu pēdas atrastas dažādos pasaules mākslas muzejos un galerijās – Tretjakova galerijā, Brēmenes muzejā, Somijas Nacionālajā galerijā. Ar katru gadu Purvīša gleznu vērtība pieaug. Un interesanti, ka privātkolekcionāru (arī Latvijas) rokās nonākot arvien vairāk agrāk nemanītu gleznu, kas speciālistiem ļauj secināt – vismaz daļa uz Vāciju izvestā mantojuma palikusi neskarta… Visticamāk, nākotnē vēl gaidāmi visādi pārsteigumi.
Pēdas laikā
Laiku mēdz saukt gan par līdzcietīgu, gan nežēlīgu. Tas izlīdzinot visas pēdas. Taču Vilhelma Purvīša pēdas izlīdzināt nevar. Pārāk dziļi iemītas. Muzejs. Akadēmija. Gleznas. Personības nospiedums laikā, cilvēkos, notikumos…
Purvīša dzīvesbiedre Karolīne vīru pārdzīvoja par desmit gadiem – viņa aizgāja mūžībā 1955. gada 10. septembrī Berhtesgādenē. 1994. gada oktobra beigās Purvīšu laulātais pāris atgriezās dzimtenē – audžumeita Mariona Vitana ar Latvijas Kultūras ministrijas, Latvijas Mākslas akadēmijas, Valsts Mākslas muzeja un vairāku privātu atbalstītāju palīdzību izpildīja vecākiem doto solījumu, un izcilais mākslinieks ar uzticamo dzīvesbiedri tika pārapbedīti zemes klēpī 1. Meža kapos.
Zīmīgi izskanēja LELB arhibīskapa Jāņa Vanaga atvadu runā uzdotais jautājums: “Varbūt ir brīdis pajautāt, vai šī Latvijas zeme un Latvijas kultūra ir vēl tāda pati, kādu mīlēja Vilhelms Purvītis, kādu viņš to redzēja un radīja savās ainavās?”
Pirms 50 gadiem, godinot lielā mākslinieka simtgadi, Smiltenes novada “Brutuļos”, kur jaunais Vilhelms strādāja tēva dzirnavās, uzstādīts piemiņas akmens.
Bet Purvīša dzimtās mājas – sirmos Taurupes pagasta “Vecjaužus”, kur gleznotājs vadījis pirmos piecpadsmit gadus, 1998. gadā nopirka Nīderlandes muzeju speciāliste Margrieta Lestradena un nu ar fonda “Viegli” atbalstu veido tur starptautisku mākslas centru – memoriālo muzejmāju. “Vecjauži” piedzīvo pamatīgas pārmaiņas, tiek rīkotas talkas un mākslas skolas audzēkņu plenēri, labiekārtotas iekštelpas. Pirmā vērienīgā ārtelpu izstāde plānota jau šogad, siltajā laikā.
Godinot mākslinieka Vilhelma Purvīša veikumu Latvijas mākslā, 2008. gadā tika dibināta Purvīša balva, kas tiek pasniegta reizi divos gados, – to piešķir darbam, kurš atspoguļo laikmeta norises un kurā jūtama saikne starp mūsdienu dzīvi un garīgiem ideāliem vai absolūtām vērtībām.
Pirms desmit gadiem, 2012. gadā, mākslinieka 140. gadadienā Mūkusalas Mākslas salonā tika atklāta izstāde “Purvītis un citi Latvijas ainavisti” – līdzību un pretstatu meklējums latviešu ainavistu mākslinieciskajos rokrakstos.
Un visbeidzot – šogad, V. Purvīša 150. jubilejas gadā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 28. maija līdz 9. oktobrim būs skatāma jubilejas izstāde “Purvītis”. Ainavas meistaram veltītā jubilejas retrospekcija aptvers dažādu daiļrades periodu darbu izlasi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumiem – lielākā saglabājušos mākslinieka gleznu un grafiku kopuma, ko papildinās eksponāti no Liepājas un Tukuma muzeju kolekcijām un vairākām vietējām privātkolekcijām.
Uzziņa. Apbalvojumi
• Bronzas medaļa Pasaules izstādē Parīzē (1900), Zelta medaļa un Nopelnu krusts Lionas 14. starptautiskajā Mākslas biedrības mākslas izstādē (1901), zelta medaļa Minhenes 8. secesijā (1901).
• Latvijas Triju Zvaigžņu ordenis (3. šķira 1926; 2. šķira 1928). Francijas Goda leģiona ordenis (1926), Kultūras fonda prēmijas (1928, 1936). Latvijas Atzinības krusts (1. šķira 1938).
Ārvalstu apbalvojumi:
• Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordenis, Norvēģijas Svētā Olafa ordenis, Somijas Baltās Rozes ordenis, Igaunijas Sarkanā Krusta ordenis, Lietuvas Ģedimina ordenis, Polijas Atjaunošanas ordenis, Dānijas Karoga ordenis “Danebrøg”.
