Vai bijāt laimīga? 1
Laimīga, tomēr vientuļa. Man joprojām grūti padevās vientulība. Izmantoju dažādas metodes – skaitīju mantras, rakstīju vēstules, sāku mācīties spāņu valodu. Es visu laiku apguvu kaut ko jaunu. Ceļošanas laikā sakrāju sev milzīgu zināšanu kapitālu. Esmu pārliecināta, ka visu laiku vajag izmēģināt kaut ko jaunu un mācīties, pat ja nezini, vai tas kādreiz noderēs.
Ceļošana tuksnesī bija dzīve savvaļā, tur varēja notikt jebkas. Reiz gāju pa kalnu taku un sajutu koduma sāpes kājās. Palūkojos – pa stilbiem līda skudras! Mēģināju nokratīt, bet dzēla vēl stiprāk. Nesapratu, kā no skudrām atbrīvoties, man sākās panika. Skrēju un vienlaikus mēģināju tās nospiest. Raudāju, jo jutos šausmīgi – man jācīnās par savu dzīvību, nogalinot simtiem skudru.
Kādā vietā, kas saucās Sātana pērles, bija ļoti dīvaini, milzīgi akmens veidojumi. Nevarēju iedzīt telts mietiņus, jo visur bija akmeņains. Mana telts bija mazītiņa, varēju gulēt tikai pa diagonāli. Naktī sākās vētra, pamodos no tā, ka telts krita man virsū. Izstiepos kā stīga un turēju telti. Vētra mazliet pierima, rāpos laukā, bet telti uzreiz aiznesa prom kā buru. Niru atpakaļ un turpināju turēt, cerot, ka negaiss drīz beigsies.
Kurp ceļojāt pēc tam, kad izbraucāt desmit tūkstošu kilometru pa Austrālijas tuksnesi?
Radās sajūta, ka ceļojums pietuvojies beigām. Pa ceļam uz mājām vēl iegriezos Horvātijā. Vēlējos nopietni apgūt kontaktimprovizāciju, sāku meklēt laba līmeņa mācības. Pasaule man bija kļuvusi tik maza – nav būtiski, kur atrodos, varu aizlidot, kur vien vēlos. Tā nonācu Horvātijā, kur divas nedēļas intensīvi apguvu šo dejošanas stilu.
Atgriezos mājās ar iepriekšējo jautājumu – ko tālāk? Zināju, ka noteikti gribu dejot. Atradu meiteni, kura nodarbojās ar kontaktimprovizāciju. Četru dienu laikā sameklēju mums telpas un savācu grupu. Vēlāk devos uz Lietuvu, lai turpinātu mācības. Sāku pati vadīt kontaktimprovizācijas grupu iesācējiem. Paralēli tam piedalījos aptuveni divdesmit radošos projektos. Tajā visā pavadīju pāris mēnešu. Man jautāja, kad atgriezīšos biznesā. Pārliecināti un no sirds teicu – nekad!
Piepeši skaidri jutu: atkal cenšos pierādīt sev, ka varu būt citāda, joprojām mēģinu kļūt par pretpolu tai, kāda biju līdz šim. Bet esmu jau to sev pierādījusi! Varu brīvi izvēlēties vietu, kur jūtos komfortabli. Sapratu, ka man ir svarīgi strādāt komandā, būt kopā ar cilvēkiem. Pateicu daudziem, ka esmu atvērta piedāvājumiem. Paziņa ierosināja vadīt kompāniju, kas saistīta ar mašīnu izīrēšanu visā pasaulē. Tas bija stāsts par ceļošanu, kas man tik tuva. Kolektīvā strādāja daudz jauniešu ar degsmi acīs, un es teicu – jā!
Esmu atpakaļ ikdienas ritmā, taču daudz laimīgāka, piepildītāka. Man vairs nekas nav sev jāpierāda. Joprojām ir arī diskomforta zonas, bet es drošāk tajās ieeju, ātrāk spēju adaptēties.
Cilvēki lasīs un nodomās – es gan nevarētu doties šādā ceļojumā… Vai iespējams arī citādi mainīt savu dzīvi?
Mans stāsts nav tikai par ceļojumu un arī ne par īpašu drosmi. Tas ir par prasmi spert mazus soļus. Katrs no tiem paver iespēju veikt nākamo. Sākumā man nebija plāna, ka ceļošu tik ilgi. Pēc tam nedomāju, ka spēšu palikt viena Bali salā. Man bija mantas, bet es nezināju, ka varēšu iztikt bez tām…
Ja vēlas dzīvē kaut ko mainīt, nav jābūt drosmei aiziet līdz galam, bet gan tikai veikt pirmo soli. Tas pārvērš. Tu, jaunais, citādais, spēj kaut ko jaunu. Taču nekad nevari zināt, par ko kļūsi, pirms neesi sācis iet.Esmu satikusi daudzus, kuri grib kaut ko mainīt savā dzīvē, daži to dēvē par sevis meklējumiem. Bet patiesībā viņi nedara neko, vien gaida, ka kaut kas notiks pats no sevis. Nesper nevienu soli. Tomēr vajag tik maz – jānotic pirmajam mazajam solim.
