Atkal devāties tālāk? Gribējāt taču atgriezties Bali un dzīvot tur kādu laiku. 1
Ceļojot man bija divi lieli izaicinājumi – iemācīties nekontrolēt notiekošo un prast būt vienai.
Draugiem un tuviniekiem, kuri manu dzīvi vēroja ar feisbuka starpniecību, šķita – ak Dievs, cik viņa laimīga, sapņi piepildās! Bet tā bija tikai daļa patiesības. Notika daudz kas brīnumains, tomēr vienlaikus jutu lielu vientulību. Ceļot vienai bija emocionāli grūti.
Jaunzēlandē sagaidīju 34. dzimšanas dienu. Pagāja gads, kopš biju pieņēmusi lēmumu mainīt dzīvi. Tuvinieki rakstīja: šī laikam ir labākā dzimšanas diena tavā dzīvē. Taču tā bija briesmīgākā dzimšanas diena! Jutos šausmīgi, nebija neviena, ar ko gribētu būt kopā šajos svētkos.
Biju iemācījusies daudz jauna, bet nebiju guvusi iekšēju mieru. Nolēmu, ka neatgriezīšos Bali, bet braukšu uz Austrāliju. Tur ir daudz mežonīgu vietu, varēšu izdzīvot vientulīgu ceļojumu. Man jāiemācās būt ārpus komforta zonas, palikt vienai!
Aizdomājos arī par materiālām lietām. Ja jau, ceļojot četrus mēnešus, man pietiek ar mazumiņu, kas patiesībā nepieciešams dzīvei? Vai vajag tās visas mantu kravas, kas man ir mājās, Rīgā? Sāku no daudz kā atteikties. Tērēju ļoti maz. Pārstāju sev kaut ko pirkt. Vienmēr biju labi pelnījusi, pati visiem palīdzēju, tāpēc agrāk nepatika kaut ko pieņemt no citiem. Tagad bija citādi: ja kāds atdeva apģērbu, to ar pateicību pieņēmu.
Esmu pateicīga arī kādam Austrālijā satiktam cilvēkam – Deivam, 74 gadus vecam kungam. Arvien, stāstot par viņu, jūtu aizkustinājuma kamolu kaklā. Deivu satiku brīdī, kad nesen nopirktajai automašīnai nosēdās akumulators.
Lieldienu piektdiena, Melburna absolūti tukša, visi dodas prom brīvdienās. Līst šausmīgs lietus. Man nav plāna, kur nakšņot, visas mantas saliktas mašīnā, taču to nevar iedarbināt. Pūliņi apstādināt garāmbraucošos beidzas ar neveiksmi. Dodos uz benzīntanku. Tur ieraugu kungu gados, lūdzu palīdzēt. Mazliet pastāstu, kas esmu un kā te nokļuvu. Vēl izstāstu, ka neesmu atradusi naktsmājas, taču mēģināšu ar to visu tikt galā. Viņš brīnās: tu te esi viena? Dīvaina gan!
Mašīnu izdodas iedarināt, kungs aiziet. Gribu jau doties ceļā, kad piezvana Deivs. Klau, viņš saka, es tagad lasu divas grāmatas, abas ir par ceļotājiem un piedzīvojumiem. Tad iedomājos – kāpēc gan tev nepalīdzēt, man ir māja, vari dzīvot atsevišķā istabā… Deivs par mani rūpējās kā par savu meitu, gatavoja ēdienu, brīvdienās kopā gājām uz zoodārzu. Uzskatu viņu par savu Austrālijas krusttēvu.
Kad dzīvoju pie Deiva, daudz fotografēju, turpināju tālmācības studijas un pamazām gatavojos iecerētajam ceļojumam. Austrālijā ir pieņemts ceļot gar piekrastēm, bet manā plānā bija kas cits. Braukšu viena cauri tuksnesim! Mācīšos būt vienatnē, tikt galā ar nopietniem pārbaudījumiem. Deivs uzskatīja, ka absolūti neesmu tam gatava. Viņš, būdams ģeologs, bija daudz ceļojis un teica, ka vienai doties šādā ceļā ir bīstami. Viņš arī citiem stāstīja, ko grasos darīt, visi tikai grozīja pirkstu pie deniņiem.
Bet jūs tomēr gribējāt sekot savam sapnim?
Jā, man bija svarīgi pierādīt pašai sev. Nopirku lielu bunduli ūdenim un papildu cisternu ar benzīnu, jo zināju, ka daudzviet nav uzpildes staciju. Domāju, ka ceļot tuksnesī būs skumji un vientuļi, tāpēc iegādājos baziliku podiņā. Robinsonam Krūzo bija draugs Piektdienis, man – šis augs, sarunāšos ar viņu.
Ceļš no Melburnas līdz Adelaidai veda pa piekrasti – neiedomājami skaisti skati, klintis. Baudīju to visu un morāli gatavojos doties tuksnesī.
Daudzviet, kur nebija interneta, devos kalna virsotnē. Rādīju tuviniekiem skaipā savu dienas ofisu. Smējos: lai sazinātos ar jums, nācās kāpt 1500 metru augstumā. Četras stundas iet augšā un tikpat ilgi lejā.
Drīz vien iebraucu tuksnesī. Reizēm stūrēju astoņas stundas dienā, nekad tik ilgi nebiju vadījusi mašīnu, domāju, ka to nevaru, taču izrādījās – daudz ko spēju. Nakšņoju teltī. Deivs brīdināja, ka nevajag novirzīties no takas, jo garajā zālē var būt čūskas. Dažas redzēju uz taciņas. Tomēr bailes bija atkāpušās. Varēju iešļūcenēs doties ārpus takām, ja vajadzēja noķert kādu fotokadru.
Kādu laiku pavadīju Kakadu nacionālajā parkā, tur ir ļoti daudz skaistu vietu, ūdenskritumi, kalnu ezeri. Upēs dzīvo krokodili, visur izliktas zīmes, ka nedrīkst peldēties. Kādu dienu iebraucu nomaļā vietā. Tur bija īsti džungļi, stiepās liānas, lidinājās krāsaini papagaiļi, lēkāja ķenguri. Neviena cilvēka. Bija sajūta, ka esmu filmā par Tarzānu. Lai gan slikti peldu un baidos no ūdens, todien izģērbos kaila un laidos peldus uz otru upes krastu un atpakaļ. Eksistēju pirmatnējā sajūtā, laikam manī atslēdzās visas bremzes. Kad pēc pāris dienām braucu pa šo upi ar kajaku, tieši manā peldēšanās oāzē ieraudzīju lielu zīmi – Nekāpt krastā, krokodilu ligzdošanas vieta! Tur stāvēja būris ar noķertu krokodilu…
Sapratu, ka manī notiek savādas pārmaiņas. Sāku pat uztraukties, vai nav radies psihisks īssavienojums, varbūt dziļi slēpta depresija vai pašnāvības tieksmes, ja jau ne no kā nebaidos.
