Aizgājāt no darba, bet ar ko gribējāt nodarboties tā vietā? 1
Visi to vaicāja. Atbildes nebija. Tikko bija sākusies vasara, es to baudīju. Piecpadsmit gadu biju eksistējusi korporatīvajā rāmī, bija nepieciešams laiks, lai liekie slāņi nolobītos.
Pastaigājos, rakstīju, sāku veidot blogu internetā, kur dalījos ar saviem mazajiem novērojumiem un izjūtām.
Agrāk strādāju pa sešpadsmit stundām, bet nu varēju tempu palēnināt, atvēlēt laiku tam, kas šķiet interesants. Kā sūklis uzsūcu visu, kas nonāca manā apkārtnē. Žurnālistikas kurss? Interesanti, paklausīšos. Zīlēšana ar taro kārtīm? Kāpēc gan ne, ja nu pēkšņi iepatīkas?! Apmeklēju dažādus seminārus, braucu uz retrītiem. Turpināju studēt koučingu. Tā aptuveni pusgadu pavadīju brīvā peldējumā. Darbu nemeklēju. Par finansēm varēju īpaši nedomāt, man bija uzkrājumi. Taču arvien vairāk sāka urdīt jautājums, ar ko nodarbošos.
Ar divām draudzenēm nolēmām braukt uz tālām zemēm. Mēneša laikā atkārtot grāmatas Ēd, lūdzies, mīli stāstu, kurā galvenā varone ceļojot atrod dvēseles mieru. Izvēlējāmies Nepālu, Butānu un Bali. Biju lasījusi, ka Butānā dzīvo vislaimīgākie cilvēki, Nepālā ir kalni, Bali vispār ir paradīzes sala. Nopirkām biļetes līdz Katmandu, bet tikai turpceļam.
Līdz šim ceļojumi allaž bija organizēti, saplānoti pa dienām. Es vispār esmu kontrolējošs cilvēks, man svarīgi pārvaldīt laukumu. Tagad gribēju izaicinājumu dzīvot bez plāna, ļauties improvizācijai. Tas gan šķita nedaudz biedējoši.
Jāteic, improvizācija drīz vien sākās. Himalaju kalnos Nepālā satikām kādu amerikāni. Viņš ceļoja ar nelielu mugursomiņu, līdzi nebija ne mobilā telefona, ne pulksteņa. Vien neliels aipods, lai klausītos mūziku, to uzlādēja no saules. Kad Džeims sāka stāstīt par sevi, domāju, ka meitenes nolēmušas mani izjokot, izstāstot viņam par manu dzīvi. Arī Džeimss 15 gadu ļoti veiksmīgi strādāja apdrošināšanas kompānijā, tad nolēma doties ceļojumā, kas turpinās jau četrus gadus.
Aizgrābta klausījos viņa stāstos. Manās acīs Džeimss bija supervaronis! Kā dēkainis Indiana Džonss, kurš klejoja pa visu pasauli. Drosmīgs, dzīvo nomaļās vietās, viens pats teltī. Mani kopš bērnības vilināja piedzīvojumi, bet neko tādu es nespētu.
Kādu dienu devos pārgājienā kopā ar Džeimsu, bez draudzenēm. Man bija miljons jautājumu! Kā var izdzīvot, ja ir tik maz mantu? Kā ir būt vienam, ja līdzās nav ne draugu, ne tuvinieku? Vai bieži gribas kādam piezvanīt, un ko tādā brīdī viņš dara?
Abi devāmies kalnos. Kādā vietā vajadzēja šķērsot upi, bet tā bija dziļa. Džeimss teica, ka jāgriežas atpakaļ. Es gan spriedu, ka var mēģināt uzrāpties pa to, lūk, nogāzi un pāriet. Jaunībā biju aizrāvusies ar mežonīgiem pārgājieniem, daudz kur rāpos. Džeimss nepiekrita, akmeņi varot nobrukt. Bet es sāku līst augšup, pieķeroties, kur vien var. Džeimss stāvēja ar izbrīnā pavērtu muti. Tas, ko darīju, viņam šķita neiedomājami sarežģīti, bīstami.
Tas radīja tādu kā lūzumu manā domāšanā. Es pārsteidzu viņu, izdarīju ko tādu, ko viņš nevar! Izrādījos drosmīgāka, kaut vai tikai par mazā pirkstiņa tiesu. Ak Dievs, varbūt es arī pati sevi varu pārsteigt?!
Vai tas notika?
Drīz vien. Ar draudzenēm bijām apceļojušas Nepālu un Butānu, padzīvojušas Bali. Bija laiks mājupceļam, bet es sapratu, ka gribu palikt. Ja patiesi gribu pamēģināt dzīvot, paļaujoties tikai uz sevi, ir īstais brīdis. Nebraukšu mājās – šī doma manī riņķoja un uzņēma apgriezienus. Tomēr bija ļoti bail.
Tad es saslimu. Temperatūra uzlēca līdz 40 grādiem, bija ļoti slikti, varēju tikai gulēt. Mani it kā atslēdza. Zemapziņa atbalstīja tajā brīdī, kad šausmīgās bailes liedza pieņemt lēmumu.
Teicu draudzenēm: es vienalga nevaru aizlidot, tātad palieku. Sapratu, ka man ir pārāk daudz mantu, liekās iedevu līdzi draudzenei. Atstāju vien divas kleitas, veļu, peldkostīmu un apavus, vēl datoru, fotoaparātu, aptieciņu un armijas nazi. Tāda neliela mugursoma. Viss.
Tiklīdz draudzene bija prom, temperatūra pazuda, spēks atgriezās.
Vai nebija bail palikt vienai?
Bija gan, bet esmu tāds kareivīgs cilvēks – ja nonāku kādā situācijā, esmu gatava to risināt.
Kamēr Bali dzīvojāmies visas trīs, izveidojās neliels paziņu loks, varbūt tāpēc nešķita tik bailīgi. Kad paliku viena, iekārtoju sev režīmu – katru dienu apmeklēju jogu vai kādu citu praksi, arvien mācījos ko jaunu. Bali viss izdevās brīnumaini viegli, peldēju kā vieglā straumē. Nejauši nokļuvu kontaktimprovizācijas nodarbībā, tā ir īpaša dejošana, par ko gan neko nezināju. Sākumā tikai skatījos. Cilvēki iesildījās, ripinoties pa grīdu, pēc tam sāka dažādi kustēties, cits citam pieskarties, rāpot. Tas šķita ļoti dīvaini. Taču nolēmu – ja jau atnācu, ļaušos.
Aizvēru acis un kustējos mūzikā. Pēc brīža jutu, ka līdzās ir vēl kāds, izrādījās, pieredzējis dejotājs. Acis neatvēru, jo tikai tā varēju atslēgt savu tieksmi visu kontrolēt. Mans vienīgais kompass bija pieskāriens, un es tam atsaucos. Ar mani veica akrobātiskus manevrus, te atrados viņam uz pleca, te atkal slīdēju lejā. Tā bija pārsteidzoša saplūšana, skaistākā deja manā dzīvē.
Kontaktimprovizācijas dejas radītājs amerikānis Stīvs Pakstons ir pētījis cilvēka ķermeņa iespējas kustībā. Šī dejošana ļauj sakārtot attiecības ar savu ķermeni, attīsta telpisko un mirkļa izjūtu, māca just partneri, spēlēties ar gravitāciju. Turpmāk gāju dejot katru nedēļu.
