Inna Viļenska, kura devās pusgadu ilgā ceļojumā, lai mainītu dzīvi 1
“Kā noiet ceļu no veiksmīgās, kādu mani grib redzēt citi, līdz tai patiesajai, kas dzīvo manī pašā?” Tā vaicā Inna Viļenska, kad pirmo reizi dzirdu viņu uzstājamies sieviešu kustības Hub Dot pasākumā Rīgā. Kustība apvieno sievietes, kuras vēlas iedvesmoties, piepildīt sapni vai senlolotu ideju. Inna piekrīt pastāstīt par pusgadu ilgo ceļojumu, kurā devās, lai mainītu dzīvi. Uz interviju viņa attrauc ar skūteri. Romantiskā bantīte, kas grezno delnu, izrādās nekas cits kā gumija, kas palīdz savaldīt svārku plandoņu braucot.
Inna atkal ir ceļā. Ne vairs ceļojumā cauri tuksnesim un vientulībai. Viņa ir apzinātā ikdienas ceļā pie sevis pašas.
Inna ieguva labu izglītību uzņēmējdarbības vadībā un maģistrantūrā studēja mārketingu, 15 gadu laikā pamazām kāpa karjeras virsotnē – no brokeres kļuva par projekta vadītāju, pēc tam par apdrošināšanas kompānijas direktori, līdzīpašnieci. Viņa apguva arī koučingu, jo vēlējās saprast, kā cilvēkus labāk iedvesmot, atbalstīt ceļā uz veiksmi. Bija interesants darbs, laba alga, kolēģu cieņa, tomēr uzradās un nerima sajūta, ka par maz ir piepildījusi sevi, nav īstenojusi kādreiz izsapņoto. Šķita, ka pienācis brīdis kaut ko mainīt, piemēram, aiziet prom no darba, meklēt ko citu. Doma nelika mieru, un viņa daudz par to runājusi ar draugiem.
Par to diendienā domājāt, tomēr negājāt prom. Kāpēc?
Es it kā gaidīju, ka kaut kas dos grūdienu, palīdzēs. Pat domāju: kaut mani atlaistu! Tas gan nebija iespējams, jo vadīju šo uzņēmumu. Kā tajā anekdotē, kur Vovočka vaicā mammai, vai drīkst neiet uz skolu. Nedrīkst, Vovočka, atbild mamma, tu taču esi direktors.
Tad pienāca mana 33. dzimšanas diena. Iegadījās brīvs lodziņš, aizgāju uz Helingera terapijas treniņsemināru. Tā ir metode, kas atklāj un palīdz harmonizēt dzimtas attiecības, ļauj tās sajust ķermeniski.
Togad nomira tētis, par to arī modelējām dzimtas izkārtojumu. Tēvam bija svarīgi, lai meita būtu veiksmīga, bet man – to visu laiku apliecināt. Nu radās sajūta, ka esmu brīva un varu pieņemt lēmumus, ko viņš varbūt nesaprastu un neatbalstītu. Manī kaut kas izkustējās, pavērās robežas.
Nolēmu – viss, nākamais gads būs citāds! Gribu dzīvi, par kādu sapņoju. Tad arī viss notika. Darbā jau pēc nedēļas parādījās cilvēks, kurš bija lieliski piemērots vadītāja amatam.
