Uzdāvini savai māmiņai putnu 0
Inese Galante – bijusī mediķe, tagad operdīva. Cilvēks, kura klātbūtne piestaro telpu ar cieņu, sirsnību, maigumu, uzmanību, kultūru, talantu. Par viņas balsi saka – caur to runā eņģeļi. Bet varbūt tā izpaužas reti sastopamā spēja visu laiku būt mīlestībā – mīlestībā pret mākslu, līdzcilvēkiem, pasauli?
Bieži vēroju, kā izturas vecs cilvēks, ja kāds viņam uzsmaida. Kā sausa zeme, pār kuru nolijis lietutiņš – pateicībā uzsūc katru lāsi. Taču vairākums mūsu sirmgalvju ikdienā jūtas kā balasts vai ēna. Kā izmests vecs kartupelis. Pietrūkst atzinības, mīlestības, uzmanības. Attieksme pret veciem ļaudīm un bērniem – nācijas seja. Mani tajā daudz kas biedē.
Kad esmu mūzikā, izjūtu ikkatru, kurš manī klausās. Un vēlos darīt viņu laimīgāku. Tā ir dotība no debesīm, svētība. Vienlaikus – pienākums, kas dažreiz plēš pušu. Mantojums. Arī pie mana tēva jebkurš varēja vērsties pēc palīdzības. Un pie vecmāmiņas. Mammai cits raksturs – skaista un valdonīga, bet, ja kāds bija pie sirds, cīnījās par viņu kā lauva. Kaut kāda zīme tur slēpjas.
Esot Stambulā, dažreiz jādusmojas – visa iela aizņemta. Vidū vecvecmāmiņa, abās pusēs pa vecmāmiņai, tad māmiņas un meitas ar entiem mazbērniem. Visi cits citam pie elkoņa – nevar tikt garām. Kad īgnums pāri, apstājies un skaties ar apbrīnu. Cik tas ir jauki! Vecajiem, bet vēl vairāk jaunajiem – kopš mazotnes saprast, ka pasaulē viss mainās, bet ir arī konstantas lietas.
Reiz kopā ar draugiem jahtā devāmies uz kādu no Grieķijas minisaliņām. Tās vidū baznīciņa, apkārt mazi veikaliņi. Līdzeno mieru mazliet pārcērt grupiņa vīriešu. Visi – bez vienas rokas. Kontrabandisti, kuri zvejo ar dinamītu. Ja notiek sprādziens, kreisais delms nost. Aizejam uz tavernu, kur, zināms, ļoti labi gatavo. Sēžam, runājamies, baudām. Pēkšņi manu – kāds vēro. Caur atvērtu logu redzams, kā vāra gaisma apspīd ikonu uz sienas, bet pašā stūrī telpas dziļumā kāds sēž. Lakatiņš galvā, tātad sieviete. Izkaltusi kā mūmija. Vaidziņi iekrituši, acis caurspīdīgas kā divi ezeri. Skaidri jūti – viņa redz pasauli pavisam savādāk. Skatās tev garām. Cauri. No kādas pavisam citas dimensijas. No savas pasaules vēro, kā te ņemamies, smejamies, runājamies, dzeram vīnu. Vēro to kā reportāžu no pasaules, kurai viņa vairs nepieder, bet kurā viņai vēl pieder smagas, sastrādātas rokas. Un bērni un bērnubērni, kuri rosās ap nedaudzajiem galdiem tavernā. Vieta pie tiem jāpiesaka jau mēnesi iepriekš.
Bet viņas bērniem un bērnubērniem vajadzīgs, lai stūrī kāds sēž un svētījoši vēro, kā murd viņu bizness. Kā, sabiezējot tumsai, zvaigznes pienāk tik tuvu, ka kļūst gandrīz vai ar roku aizsniedzamas.
Atgūties no steigas un koncentrēties uz sevi. Saprast, ka nekad nekas nebeidzas un nesākas ne no kā. Brīdī, kad dziedu, esmu kā kabelis vai antena, caur kuru plūst šī zināšana. Atskārsme, ka viss, kas sarakstīts, sakomponēts, ir nepārtraukta lūgšana pēc mīlestības, kuras mums visu laiku par maz. Kad cilvēki pēc mana koncerta raud, apskaujas, nebēdājot, ka tuša uz vaigiem izplūdusi, jūtos viena no viņiem, laimīga. Pārliecībā, ka dzīve nav melna, bet raibi daudzkrāsaina, un bezizejas nemaz nav.
Man ir brīnišķīgs jaunības dienu draugs. Tikai 57 gadi, bet ļoti slims. Katru dienu domās sūtu viņam spēku izķepuroties, bet vienlaikus mācos pieņemt, ka ir lietas, ko kārtot nav cilvēka varā. To zinot, vēl vairāk gribas izmantot to, kas tomēr ir mūsu rokās.
Es ļoti negribu atlaist savu māmiņu. Visai ģimenei tā ir neatlaidīga cīņa, mēģinot paildzināt laiku, kad esam kopā. Mīlestības vārdi, jaunas zāles un procedūras, vienmēr līdzās kāds cilvēks. Darām visu, lai viņa nenogurst priecāties par dzīvi. Nesen māmiņai nopirku putniņu – kanāriņu. Viņas rīts tagad sākas ar treļļiem.
Rūgtums un neapmierinātība, nepārtraukta konkurence un agresivitāte ēd mūs nost. Padara slimus. Maina sejas krāsu. Ne jau katrs radīts biznesam vai milzīgai slavai, īpaši apstākļos, kur pāri visam iet glamūrs un nauda. Tā ir ļoti augsta svētība – izveidot savu pasauli no tā, kas ir. Tajos apstākļos, kādi ir. Tā ir vērtīga spēja – mierīgi un mērķtiecīgi darīt savu darbu. Savā vietā, savā laikā.
Mūsu dzīve līdzinās lielai mašīnai, kurā sava loma katrai skrūvītei. Ja vienu izvelc, visa sistēma brūk. Dažkārt šķiet, ka mums kaut kas ir izvilkts. Gan par pasauli domājot, gan valsti, gan cilvēkiem.
Nesen atbraucu no Buenosairesas. Drūzma, nabadzība, bet ļaudis dzīvespriecīgi, jo prot dzīvot šodienā. Katru nedēļu sanāk pašā pilsētas centrā, lai paustu neapmierinātību, ka valsts uz viņu problēmām nereaģē pietiekami ātri, un tie tur augšā ir spiesti darīt vairāk. Man šķiet – tā ir labāk, nekā klusējot samierināties. Gurdums dzen depresijā. Tāpēc vienmēr jābūt opozīcijai. Opozīcijā ir optimisms, un tas spiež atrasties šodienā. Taču mēs mēģinām dzīvot parītdienā.
Rīgas Domā man Buenosairesu un argentīniešu ovācijas nevajag, te mani gandarī citāda mīlestība – klusa, dziļa. Asaru nomazgātas sejas, mūzikas attīrītas dvēseles. Tas mans spēks. Sajūta, ka visi esam viens. Mīlam cits citu un cits no cita esam atkarīgi. Cik stiprs katrs, tik visi. Arī tagad, kad tik daudzi brauc projām. Kad paaudzes vairs nav kopā un tās saites, caur kurām pulsē dzimtas spēks, bieži vien izrādās pārgrieztas.
Aiziešanas brīdī ir vienalga, vai esi ministrs, mākslinieks, apkopēja vai skolotājs. Robeža izzūd. Zvaigznes paliek tikai debesīs, bet visi, kas uz Zemes, kļūst vienādi vajadzībā just savā plaukstā siltu roku, ieskatīties acīs, paņemt no otra to enerģiju, kura pašam zūd. Vienādi arī vajadzībā pagūt piedot.
Nesen skatījos vecu, ļoti labu filmu. Pie slepkavas, kurš izcieš sodu vieninieka kamerā, caur logu ielido putniņš. Vīrs ar to sadraudzējas. Viņam ļauj izgatavot būrīti, un nu kamerā mitinās divi putni. Interese par putniem slepkavnieka dzīvi pamazām pārvērš, tā iegūst vērtību gan paša, gan citu acīs. Savus putnus viņš dēvē par eņģeļu sūtņiem no debesīm. Bet tad nāk cits cietuma priekšnieks, kurš uzskata, ka nekas nedrīkst būt spēcīgāks par bailēm. Uzstāj, ka vietā, kas paredzēta ciešanām, justies labi ir nepiedienīgi. Ieslodzīto aizsūta uz citu cietumu, putnus iznīcina. Patiess šis stāsts – par to, ka arī vismelnākais spēj atdzimt, ja viņam notic. Ja palīdz ieraudzīt gaismu, kuru ap- stākļi tam varbūt nav ļāvuši saskatīt.
Reiz Nabokovam esot prasīts, vai kultūra var mainīt pasauli. Viņš atbildējis: nekādā gadījumā. Tad turpinājis: bet saglabāt cilvēka seju, lai laika ritējumā mēs to nezaudētu, – to gan kultūra var.
