Simtgade secen nepagāja. Saruna ar komponistu Kārli Lāci 0
Šodien Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājas Simfoniskā orķestra sniegumā un diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos KĀRĻA LĀČA “Latvju simfonija” – komponista otrajā simfonijā savīti viņam tuvo latviešu tautasdziesmu melodiju motīvi.
Kārli Lāci, kurš septembrī pārkāpis 42 gadu slieksni, plašāk pazīstam kā Intara Busuļa un citu populārās mūzikas izpildītāju dziesmu autoru, arī mūziklu un daudzu teātra izrāžu komponistu, taču paralēli viņš pēdējos gados arvien intensīvāk ievieš savu, vien viņam raksturīgu “Lāča noti” Latvijas nopietnās jeb akadēmiskās mūzikas laukā.
Liepājā gaidāmais skaņraža jaundarbs “Latvju simfonija” ir jau otrs šāda veida veikums Kārļa Lāča radošajā biogrāfijā, sekojot 2015. gadā radītajam “Krusta ceļam”. Pārsteidzošā kārtā šis ir viens no retajiem skaņdarbiem, ko koncertdzīvē un mūzikas rakstniecībā ārkārtīgi aizņemtais komponists radījis bez pasūtinājuma, Latvijas simtgades rosināts un nezinot, vai darbam atradīsies izpildītājs.
Kārli, veiksmīga populārās mūzikas autora ceļu savā ziņā esat rūdījis akadēmiskās mūzikas kalvē – Mediņa skola, Mūzikas akadēmijas pianistos, Jura Karlsona kompozīcijas skolā. Kas liek arvien atgriezties pie šīs nodaļas, īpaši pie lielās formas – kā nepietiek žilbinošajā estrādē?
K. Lācis: Kaut kā tā sanāk, laikam ik pa brīdim sakrājas par daudz popmūzikas, un ir vēlēšanās padarīt kaut ko citu. Programmas jau lielākoties top, balstoties uz tā, kas noder koncertos, un, jau rakstot dziesmas, saproti, ka apmēram kalkulē to vidējo cilvēku.
Protams, gaumes atšķiras, to saku tāpēc, ka mēs (Intars Busulis un Abonementa orķestris. – A. K.) būtībā esam vienīgie, kuri šeit spēlē dažādām auditorijām: latviešiem, krieviem, ebrejiem. Aktīvajā repertuārā šobrīd līdz ar to aptuveni piecas stundas mūzikas.
Protams, “akadēmiskais” fons ik pa brīdim ielaužas arī dziesmās.
Man ir laimējies, ka Intars spēj izpildīt manas vissarežģītākās iedomas. Dziesmas gan nerakstu viens – ir tādas, kas rodas kopā, citās ir vairāk manis, citās – Intara. Akadēmiskajā mūzikā ir citi spēles noteikumi. Vari vairāk atļauties būt tu pats, lai gan par klausītāju es domāju abos gadījumos.
“Latvju simfonija” atšķirībā no iepriekšējiem jūsu akadēmiskās mūzikas lauka darbiem nav pasūtījums.
Jā, it kā pasūtījumu pietiek, varētu neko pats uz savu galvu arī nedarīt, bet kaut kas urdīja. Iespējams, ilgāku laiku nebiju no jauna kaut ko tādu rakstījis lielam orķestrim. Starplaikā bija vairāk kamermūzikas un, protams, kaudze aranžējumu Intara programmai kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri, ar kuru izbraukājām daudzos koncertos.
Doma par simfoniju nāca pēc tam, kad pagājušajā pavasarī bija divas pirmizrādes Krievijā –
Jekaterinburgā mūzikls “Kazanova” un Puškina teātrī dramatiskā teātra izrāde “Iemīlējies Šekspīrs”. Papildus bijām nobraukājušies ar Intaru pa koncertiem, septembra sākumā pārvācos uz Rīgu no laukiem un kaut kā izdomāju, ka varu uzdāvināt sev simfoniju.
Varbūt iedvesmoja Rihards Dubra, kurš arī savu otro simfoniju esot uzrakstījis bez pasūtījuma. Iekūlos gan pamatīgi – diennaktīm sēdēju, rakstīju. Un trakākais, ka bija vēl jāatrod izpildītājs. Kurš tad grib, lai viņa darbs paliek skapī! Tāpēc paldies Liepājas orķestrim un orķestra direktoram Uldim Lipskim par atsaucību, kad ierados un teicu – man te ir simfonija.
Prieks, ka līdzās skanēs Rahmaņinovs un spēlēs Vestards Šimkus – tad man ir cerība, ka atsaucība būs lielāka, jo nemaz nav tik viegli piepulcināt zāli nopietnās mūzikas koncertos.
Simfonija esot veltīta Latvijas vēstures stāstam, bet kā to izstāstīt instrumentāli? Iepriekš, “Krusta ceļā”, tomēr bija vokāla partijas korim un solistei (Jolantai Strikaitei), evaņģēlija fragmenti, Imanta Ziedoņa dzeja.
Stāstu te droši vien katrs var lasīt pats. Esmu tur ielicis tautasdziesmu citātus, motīvus.
Simfonija tapa pagājušajā gadā, laikam jau simtgade tādā ziņā nepagāja secen arī man.
Tā kā rakstu melodisku mūziku, tautasdziesma bija drošākais atspēriena punkts. Trešā daļa vispār ir tāds ātrs, dinamisks ekspromts par 12 dziesmām. Īpašas tautasdziesmu melodijas nepiemeklēju ņēmu tās, kas manī ir jau kopš bērnības.
2013. gada Dziesmu svētkos sieviešu kori ar neviltotu azartu dziedāja jūsu komponēto “Es bij’ meita” ar dainu vārdiem. Etnomūzikas elementi saklausāmi arī jūsu komponētajā mūzikā izrādei “Pūt, vējiņi!”, arī jaunajā mūziklā “Purva bridējs ugunī”.
Paradoksālā kārtā dziesma “Es bij’ meita” sākotnēji tika sacerēta mūsu meiteņu trio (“Lady’s Sweet”) izpildījumam konkursā “Jaunais vilnis” (2010). Tur parasti katru gadu bija problēmas ar repertuāru, parādījās visādi zemūdens akmeņi dziesmu izvēlē. Izpildītājiem piedāvā miljons dziesmu, daudzas tiek izbrāķētas – te nederēja auditorijai, te bija par sarežģītu. Neatceros, vai dziesmu meitenes toreiz nodziedāja, bet paldies Jurim Vaivodam, kurš dziesmu iekļāva sieviešu koru programmā.
Tikko pirmizrādi piedzīvojušais Liepājas teātra mūzikls “Purva bridējs ugunī” arī bija pasūtījuma darbs. Vien dažu gadu laikā gan tas no Lāča, Džilindžera un Elsberga jeb veiksmīgās “Pūt, vējiņi!” komandas darba pārtapa par Lāča un Vaivara radošo tandēmu. Kā tas nostiprinājās?
Herberts (Laukšteins) ar ideju par šo mūziklu staigāja apkārt jau pirms pieciem gadiem. Elsbergam tomēr dzīve sagriezās, viņš pārdzīvoja “Žannas d’Arkas”, iespējams, ne tik veiksmīgo izdošanos Dailes teātrī, un vienā brīdī viņš vienkārši pateica, ka vairs nerakstīšot. Savērpās vesels murskulis – Herberts bija uzrunājis Regnāru, savukārt es nebiju pirmais, ko bija uzrunājis Regnārs. Sākām ar to, ka viņam nepatīk mūzikli.
Izmēģinājām vairākus dzejnieku variantus, līdz nonācām pie tā, ka jāraksta pašam Regnāram.
Viņam bija ļoti skaidra vīzija, ko vēlas, un, man šķiet, ja viņam būtu vēl mūzikas zināšanas un iespējas, pats droši vien arī būtu radījis mūziku. Mums nemaz negāja viegli. Pārrakstīju katru ainu vismaz piecas reizes. Notiek tā – uzrakstu kaut ko, pašam ļoti patīk, sūtu Regnāram, bet viņš neatbild divas dienas un tad paziņo – nē, šo metam ārā. Līdz šim mūziklus esmu rakstījis tā, kā to saprotu. Šoreiz riktīgi izmeta mani ārā no komforta zonas.
No vienas puses, Regnārs ir īsts vampīrs, kurš izsūc, bet, no otras – kaut kā tas viss noturas rāmjos, nepaliek aizvainojums. Esam palikuši draugi, vēl tikai nav nosvinēts.
Pirmizrādē nemaz nebijāt!
Pats pārcēlu pirmizrādi, jo bija skaidrs, ka vajag vairāk laika. Iepriekš biju šajā laikā ieplānojis ceļojumu uz Bali un drauga kāzas, tos nevarēju pārcelt. Pēdējo nedēļu atstāju Regnāra rokās – mans darbs lielā mērā bija padarīts, strādājām divus gadus. Regnārs arī droši zināja, ko un kā viņam vajag, lai gan šoreiz bija sarežģītāks uzdevums, jo piedalās dzīvais ansamblis. Pirms simfonijas pirmatskaņojuma braukšu skatīties.
Kārļa Lāča vokāla partijas ne tikai dziedātājiem, vēl jo vairāk aktieriem esot ciets rieksts.
Varu teikt, ka Liepājas teātra aktieri ir malači. Ļoti cītīgi visu iemācījās, un tas tiešām nebija viegli.
Liepājas teātrī vienmēr var just, ka aktieri ārkārtīgi cenšas –
viss ansamblis, ne tikai galvenie varoņi, kā reizēm gadījies piedzīvot citos teātros, strādā, lai izrāde izdotos.
Mūziklu, teātra izrāžu komponistam jāprot iegrožot savs radošais ego, ambīcijas saspēlē ar režisoru, teātri?
Mūziklu komponists – tas ir kaut kas līdzīgs lego likšanai. Ir jāierauga kopējie plāni, jāsaprot dramaturģija. Tāpēc man vienmēr otrie cēlieni izdodas labāk – beidzot esi ieskrējies un sajūti, kur tad brauksim ar to māju.
Mūziklu gribēju rakstīt jau 21 gada vecumā. Labi, ka man neviens tādu iespēju nedeva –
nebija ne zināšanu, ne pieredzes. Tagad man bija zināma bagāža, kaut vai septiņus gadus taisot “Cabaret” uzvedumus, šajā laikā esmu arī kaut ko rakstījis orķestrim, pats esmu nobriedušāks. Protams, “Pūt, vējiņi!” nāca vieglāk – vienkārši raksti visu, kā tev šķiet labi esam. “Purva bridējā” ir mazāk Lāča, bet ir daudz visa kā cita, sākot ar ukraiņu tautasdziesmām.
Kurā virzienā šobrīd iet radošā doma?
Vēl aizbraukšu paklausīties, kā Liepājas orķestris mēģinājumos interpretē jauno simfoniju – Čaikovski visi zina, bet te pilnīgi nezināms materiāls, tāpēc man ir svarīgi būt klāt šajā procesā ar ieteikumiem. Nesen uzrakstīju 20 minūšu darbu ar orķestri kora “Ave sol” jubilejā. Jādomā kaut kas jauns Intaram.
Priekšā koncertuzvedums Morisa Meterlinka “Zilajam putnam” Krievijā, esmu piemirsis, kurā koncertzālē, bet tā esot laba. Mūzika jau gatava, bet, tā kā to spēlēs ar orķestri, jāķeras klāt instrumentēšanai un jāraksta tonna nošu.
Kam jānotiek, lai taptu Krievijā aicināts?
Tirgus pavērās pēc tam, kad daži cilvēki atbrauca un Dailē noskatījās “Oņeginu”. Pēc tam kopā ar jaunu, talantīgu krievu režisoru (Alekseju Frandeti) rakstījām mūziklu “Kazanova” (2018). Rakstījām gan Puškina teātrim, bet plāni mainījās, tas nobruka.
Par laimi, nokļuvām Jekaterinburgas muzikālajā teātrī.
Iznāca vēl labāk, jo šajā teātrī ir orķestris, balets, koris – bija krietni jaudīgāk un grandiozāk. Dramatiskās izrādes piedāvā cits krievu režisors (Jevgēņijs Pisarevs), kuram iepatikās mana mūzika “Zilajam putnam”.
Viena no mūsu izrādēm “Kynaston” (2017) šobrīd ir iestudēta un skatāma Tabakova teātra Jaunajā zālē , bet Puškina teātra repertuārā ir viņa iestudējums “Iemīlējies Šekspīrs” ar manu mūziku.
Strādāt Krievijā un šeit – kāda ir atšķirība?
Radošā ziņā īpaši nav. Skaidrs, ka dramatiskajā teātrī man ir jārada tāda mūzika, lai režisors ir apmierināts – lai tas der un ierakstās kopējā stāstā.
Krievijā, protams, iestudēšanas process notiek lēnāk, pamatīgāk un ilgāk,
pēc tam arī darbu izrāda gadiem. Grūti ir pašās beigās, pirms pirmizrādes, kad aizbraucu uz Maskavu. Tur ārpus sev ierastās vides esmu mazliet no laivas izmests – viss vienmēr jāizdara iepriekš, mājās, bet parasti pēdējā momentā kaut kas mainās.
Reizē jūti, ka strādā lielā valstī, kur izsitas tikai paši talantīgākie. Strādājot ar viņiem, pats redzi, ka strādā labāk, latiņa ir ļoti augsta.
Neilgi pirms mūsu sarunas atgriezāties no koncerta Krievijā, saprotu kārtējā, kurā jūs aicina uzstāties kopā ar Intaru Busuli. Kāpēc mūsu mūzikai, īpaši popmūzikai, tirgus atveras uz Austrumiem – ir kaut kāds muzikāls kods, kas tajā pusē vairāk saprotams?
Nedomāju, ka arī šis tirgus mums būtu īpaši atvēries, “Prāta vētras” panākumi ir mazliet pārspīlēti. Ja nu Raimonds Pauls ir labi zināms, bet citādi populārās mūzikas tirgus tur ienācējiem ir “aizsists”. Zinu, cik grūti ir iedabūt kādu dziesmu turienes apritē, visu nosaka vietējā mūzikas tirgus spēlētāji.
Reizē ir jārēķinās ar pamatīgiem izdevumiem, maksājot vietējiem producentiem, piemēram, par ētera laiku kādā no šoviem. Iespējams, Intars ar savu harismu un drusku nekaunības ir guvis kādu priekšrocību, tomēr tas nav viegls ceļš. Teātrī ir cits stāsts – tur tomēr priekšplānā ir māksla.
Politiskais fons jūtams?
Nedomāju, ka, izvēloties sadarbību, radošus cilvēkus īpaši uztrauktu politiskais fons. Tomēr domāju, ka viņi paši ļoti labi saprot, kādā valstī dzīvo. Tur ir savi noteikumi, pēc kuriem jāspēlē.
Un tomēr par tādu koncertdarbību kā jums – abās robežas pusēs – daudzi vietējie mūziķi var tikai sapņot!
Pietiekami daudz un ilgu laiku esam uz to strādājuši. Nekas nav nācis tā vienkārši, pasakot “hop”! Izstrādājies veids, kā uzstāties, aizraut publiku. Mana priekšrocība ir arī kolektīvs, ar ko darbojamies jau aptuveni 15 gadus. Atceros, kad taisījām Intara pirmos solokoncertus operā, mums bija tikai divas oriģināldziesmas, pārējās – kaverversijas. Viss ir audzis lēnām.
