“Apmest trosi” 3
Pēc Brīvības pieminekļa atklāšanas Latvijas neatkarībai bija lemts turpināties tikai četrus gadus un septiņus mēnešus. Tomēr izrādījās, ka tieši okupācijas apstākļos piemineklim ir ļoti liela simboliskā nozīme. Cilvēki, bieži paslepus, centās pie tā nolikt ziedus. Sevišķi riskanti tas bija 18. novembrī, kad par ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa varēja iedzīvoties nepatikšanās. Staļina laikā par to varēja arestēt. Un arestēja. Bija gadījumi, kad Brīvības monumentu izmantoja par fonu publiskām akcijām. Atcerēsimies 1969. gada 13. aprīli, kad tieši pie Brīvības pieminekļa LVU students, vēlākais matemātikas profesors Iļja Ripss mēģināja pašsadedzināties, tādā veidā protestējot pret Čehoslovakijas okupāciju. Tuvumā dežurējošie čekisti piesteigušies apdzēsa liesmas, bet pašu Ripsu arestēja. Cita starpā notikums ļoti uzskatāmi apliecināja, ka “attiecīgo orgānu” darbinieki Brīvības pieminekļa apkārtni novēroja pastāvīgi. Ne velti bēdīgi slavenais Arvīds Pelše esot izteicis nožēlu, ka piemineklis kara laikā netika sagrauts. Eduards Berklavs atmiņās apraksta gadījumu, kad no Maskavas atsūtītais LKP CK otrais sekretārs un faktiskais politiskās dzīves noteicējs Latvijā Ivans Ļebedevs viņam atklāti pateicis: “Ja tu būtu īsts komjauniešu vadonis (“vožak”), tad tu uz kādu nakti sarunātu traktoristu, kurš strādā ar lieljaudas kāpurķēžu traktoru, lai tas paņem līdzi garu trosi un atbrauc pie Brīvības pieminekļa, apmet trosi ap pieminekli un to nogāž. Mēs te spriedelējam un nezinām, ko ar to pieminekli iesākt. Ja tu to izdarītu, mēs, protams, tevi publiski pabārtu, bet tu būtu paveicis vērtīgu darbu.”
Varam tikai priecāties, ka tāds komjaunatnes “vožaks” Latvijā tā arī neatradās.
