Brīvības pieminekļa atklāšana 1935. gada 18. novembrī. Monumentu ceļā no idejas līdz tapšanai pavadīja gluži latviska ķīvēšanās un vilcināšanās, taču okupācijas gadi tautas apziņā to padarīja par neapstrīdamu valstiskuma simbolu.
Lai aprakstītu visas ķildas un domstarpības, kas laikā no 1923. gada līdz 1931. gadam notika Brīvības pieminekļa sakarā, sanāktu vesela grāmata. Ilustrācijas labad aplūkosim daļu no viedokļu apmaiņas, kas šajā laikā notika starp Brīvības pieminekļa komiteju un Rīgas pašvaldības institūcijām. Jau 1923. gadā valdības pieņemtie “Noteikumi par Brīvības pieminekļa projekta izstrādāšanas sacensību”, kā arī noteikumu vēlākie grozījumi nepārprotami noteica, ka piemineklis ceļams Brīvības bulvārī starp Raiņa bulvāri un kanāla tiltu, tieši tajā vietā, kur šodien monuments reāli arī atrodas. Tomēr Rīgas pilsētas pārstāvjiem bija cits viedoklis. Viņuprāt, pieminekļa celšana būtu savienojama “ar tīri praktiskas nozīmes būvi”. Šī praktiskā būve būtu tilts pāri Daugavai, kura fasādi varētu veidot tādējādi, lai tā būtu “piemērota Brīvības pieminekļa nozīmei”. Kādu laiku šķita, ka tas būs tikai viens no daudzajiem viedokļiem, kādi 20. gadu vidū te parādījās, te pazuda bez tālāka turpinājuma. 1928. gada janvārī Rīgas pilsētas valde nolēma ierādīt piemineklim vietu valdības prasītajā vietā. Atlika tikai iegūt Rīgas domes akceptu priekšlikumam. Tomēr pilsētas domes 16. februāra sēdē atsākās diskusijas par pieminekļa “sabiedrisko derīgumu” un domes vairākums priekšlikumu par pieminekļa celšanu Brīvības bulvārī noraidīja. Jūnijā un jūlijā Rīgas domē notika atkārtoti balsojumi un atkal Brīvības pieminekļa komitejas ierosinājumu noraidīja.
Tad, 1929. gada septembrī, Rīgas pilsētas valde piedāvāja komitejai pieminekļa celtniecībai izvēlēties četras citas vietas: Esplanādē, J. Čakstes laukumā (iepretim Rīgas pilij), Daugavmalā vai Uzvaras parkā. Brīvības pieminekļa komiteja izrādīja gatavību kompromisam un ziņoja pilsētas valdei – ja jau nav iespējams būvēt Brīvības bulvārī, tad no piedāvātajiem variantiem pieņemamākā būtu Daugavmala. Taču Rīgas pilsētas izbūves komisijas locekļi tobrīd laikam jau bija paspējuši aizmirst, ka Daugavmala ir pašas pilsētas valdes ieteiktais risinājums, jo 1929. gada 7. novembra sēdē atkal sāka spriest, ka piemineklis Daugavmalā “aizsprostos satiksmi”, bet celt pieminekli pašā ūdens malā esot “pavisam neiespējami”, turklāt blakus ēkām piemineklis neizcelšoties. 1930. gada 3. janvārī Rīgas pilsētas valde darīja zināmu Brīvības pieminekļa komitejai, ka vieta “Daugavas malā nav piemērota pieminekļa celtniecībai”. Tagad kā vienu no piemērotākajām celtniecībai norādīja Ķīpsalu…
Nav zināms, vai Brīvības pieminekļa komiteja paspēja izskatīt priekšlikumu par Ķīpsalu, kad tā paša gada janvāra beigās Rīgas pilsētas valdes loceklis Jānis Jagars (tas pats, kurš 1940. gadā Kirhenšteina valdībā ieņēma satiksmes ministra amatu) atcerējās variantu ar tiltu pār Daugavu. To “varētu izveidot par monumentālu celtni ar arkām un citiem izgreznojumiem, kas noderētu kā brīvības cīņu piemiņas zīmes”. Idejas atbalstam pat noorganizēja parakstu vākšanu un savāca 440 parakstus. Taču Rīgas pašvaldības nekonsekvence jau bija sasniegusi tādus apmērus, ka ne valdība, ne Brīvības pieminekļa komiteja idejas par tiltu vairs nopietni neuztvēra.
1930. gada decembrī beidzās konkurss, kurā par labāko atzina Kārļa Zāles izstrādāto metu. Vairākums speciālistu atšķirībā no Rīgas pašvaldības atzina, ka Brīvības bulvāris ir vispiemērotākais celtniecībai un 1931. gada 18. novembrī svinīgos apstākļos, piedaloties valsts augstākajām amatpersonām, kā arī pašam pieminekļa autoram Kārlim Zālem, tika iemūrēts pieminekļa pamatakmens. Vēl pēc četriem gadiem, 1935. gada 18. novembrī pieminekli atklāja.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
