Pieminekļa nosaukums bija mazākā bēda. Daudz vairāk laika paņēma diskusijas, kādam vispār jābūt šim piemineklim. Sākumā viss šķita vienkārši un likās, ka pieminekli varēs uzbūvēt gada laikā. Pēc jau minētā valdības lēmuma 1922. gada 27. jūlijā izsludināja konkursu, kurā piedalījās vairāki latviešu tēlnieki. Iesniegtos projektus izskatīja Ministru kabinets. Tā paša gada 12. oktobrī valdība nolēma, ka piemineklis ceļams pēc arhitekta Eižena Laubes projekta. Laubem tika uzdots pieminekļa projektu izstrādāt sīkāk, kā arī aprēķināt paredzamos celtniecības izdevumus. Visu prasīto Laube iesniedza valdībai 1923. gada 5. aprīlī. Šķita – ja valdība iesniegtos aprēķinus akceptēs, atliks tikai iecerēto uzbūvēt. Taču lielai daļai Latvijas tā laika inteliģences projekts nepatika. Jau 25. aprīlī (20 dienas pēc tam, kad Laube iesniedza aprēķinus) valdība saņēma iesniegumu, kurā par Laubes piedāvājumu bija teikts: “Projekts nav nekas cits kā parastā kapu pieminekļa materiāls palielinājums; tanī nav gluži nekādas garīgas vērtības un līdzīgu tam ir izkaisīts pa Eiropas pilsētu kapsētām. Šāds piemineklis nedotu nekādu liecību mūsu nākamām paaudzēm, ne arī ārzemniekiem – sveštautībniekiem par mūsu varoņu pagājušām cīņām.” Ja iesniegumu būtu parakstījuši kādi “ierindas pilsoņi”, iespējams, tas nogultu Valsts kancelejas arhīvos un šodien par tā eksistenci neviens pat neatcerētos. Taču to bija parakstījuši 57 tā laika Latvijas radošās inteliģences “smagsvari”. To vidū Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns, Kārlis Skalbe, Emilis Melngailis, Arveds Švābe, Milda Brehmane-Štengele un daudzi citi, pat tādi politiskie pretstati kā nacionāli noskaņotais Edvarts Virza un vēlākais komunists Linards Laicens. Ja parakstītāju vidū būtu tikai tēlnieki vai viena politiskā virziena pārstāvji, tad vēl varētu domāt, ka te notiek dažādu tēlotājas mākslas grupējumu vai politisko partiju savstarpējās ķildas, taču tik daudzu un dažādu mākslas nozaru un politisko virzienu pārstāvju vienotu viedokli valdība demokrātijas apstākļos nevarēja neņemt vērā. 1923. gada 16. augustā tika nolemts “darbus kritušo karavīru un uzvaras pieminekļa celšanai pēc prof. Laubes projekta neuzsākt, bet izsludināt jaunu konkurenci pieminekļa skices izstrādāšanai”. 3