Uzcelts – par spīti intrigām. Pirms 80 gadiem atklāja Brīvības pieminekli 3
18. novembris Latvijas vēsturē saistās ne tikai ar valsts dibināšanu, bet arī ar Latvijas galvenā brīvības simbola – Brīvības pieminekļa – pamatakmens ielikšanu un paša pieminekļa atklāšanu. Kopš Brīvības pieminekļa atklāšanas brīža šogad aprit 80 gadi.
Toreiz, 1935. gadā, Brīvības pieminekļa atklāšanai vajadzēja simbolizēt ne tikai Latvijas brīvību, bet arī tā saucamo “vadonības laikmetu” vai “vienības laikmetu”, kura iestāšanās tika pasludināta pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā. Gan atklāšanā, gan arī tā laika rakstos tika uzsvērts, ka tieši partiju iekšējās cīņas un savstarpējās nesaskaņas bijušas galvenais iemesls, kamdēļ pieminekļa celšana ievilkusies. Šis ir tas gadījums, kad teiktais nebija tālu no patiesības.
No “staba” līdz “piemineklim”
Ideju, ka Latvijas brīvības cīņās kritušos karavīrus vajadzētu godināt ar pieminekli Rīgā, var datēt aptuveni ar 1921. gadu. Viens no pirmajiem Brīvības pieminekļa vēstures pētniekiem Jānis Siliņš min, ka šādu ideju “ierosinājusi kāda karavīru brīvības cīnītāju grupa Z. Meierovica [vadītā ministru] kabineta laikā 1921. gadā” un “šī doma tika cilāta arī sabiedrībā”. Kādas idejas un kādā formā tolaik “cilātas sabiedrībā”, šodien jau spriest grūtāk, taču praktiski pie pieminekļa celšanas valdība nolēma ķerties 1922. gadā. Šā gada 27. jūlijā Ministru kabinets uzdeva “apsardzības ministram saziņā ar izglītības ministri izstrādāt un iesniegt [Ministru] kabinetam priekšlikumu par piemiņas staba celšanu Rīgā Latvijas atbrīvošanas karā kritušajiem kareivjiem”.
