Rehabilitācija vainagojas panākumiem 0
„Vaivaros pabiju sešas nedēļas, kur ar mani nodarbojās fizioterapeite Inna Pedane,” atminas Oksana. „Kad nokļuvu šajā rehabilitācijas iestādē, biju guloša – es ne tikai nevarēju noturēties kājās un staigāt, bet pat pacelties četrrāpus. Ar Innu mēs strādājām dienu no dienas, viņa pat mēdza palikt pēc darba, lai ar mani varētu noņemties. Sapratu, ka Inna ir ļoti labs speciālists, jo redzēju, kā viņa cilvēkus atgriež dzīvē. Mēs nezinājām konkrēto diagnozi, kas vainojams pie mana stāvokļa, apjautām vien to, ka visā ir iejaukta mugurkauls. Un tomēr no mana ķermeņa daudz ko vēl varēja izdabūt. Mēs pielietojām dažādus fiziskus vingrojumus – gan spēka, gan stiepšanos, pretestību. Un pēc sešām nedēļām es piecēlos kājās.
Iespējams, savu lomu spēlēja arī tas, ka visu dzīvi (kamēr vien varēju), nodarbojos ar sportu, konkrēti ar svarcelšanu. Mugurai, protams, tas par labu nenāca, bet man vajadzēja nostiprināt muskuļus, un to var izdarīt, tikai pareizi cilājot svarus. Katrā ziņā ar svarcelšanu muguru nesabeidzu, drīzāk tas notika sadzīviskos apstākļos, kad es reiz neveiksmīgi pacēlu smagu somu.
Šobrīd nevaru nosaukt sevi par staigājošu, drīzāk apgalvošu, ka es pārvietojos, turklāt ar kruķu palīdzību. Es nevaru, teiksim, aiziet uz veikalu, jo man grūti to izstaigāt. Arī strādāt nespēju – pēc profesijas esmu šuvēja, grūti pārvarēt sevi un piespiest sakņupušai sēdēt pie šujmašīnas. Pat to mazo brītiņu, kamēr apmaksāju rēķinus, pavadīt pie datora man ir problemātiski.”
Dzīve nav lutinājusi
Oksanas dzīve nav no vieglajām. Viena lieta ir veselības problēmas, otra – sadzīviskās. Astoņus gadus ilga Oksanas un viņas vīra šķiršanās process, un, kad tas jau bija galā, viņa palika bez dzīvojamās platības. Tā kā Oksana saņem vien invaliditātes pensiju, kas ir tikai 93 eiro, bet meita apmēram tikpat lielu uzturnaudu no tēva, viņas ģimenei ir piemērots trūcīgā statuss. Līdz ar to sociālais dienests viņai sedz maksu par dzīvokļa īri un daļēji komunālos pakalpojumus. Arī pie ārstiem viņa var aiziet bez maksas, bet, lai pie tiem tiktu, parasti jāgaida teju vai pusgads.
Nesen ar draugu finansiālu atbalstu Oksana izgājusi pilnu izmeklēšanu. Viņai konstatēja Laima boreliozi, kas, viņasprāt, arī varēja būt viens no iemesliem, kālab pirms trim gadiem viņu paralizēja. Paralēli viņai ir arī bronhiālā astma un nereti nākas cīnīties ar elpas trūkumu.
„Kam mēs tikai ar meitu neesam izgājuši cauri!” teic Oksana. „Kad palikām bez dzīvokļa, kādu laiku mitinājāmies krīzes centrā, tā ka mums ir sava veida rūdījums.”
