Dīvaina diagnoze: neizlikties 0
„No rīta pamodos ar ļoti stipri sāpošu galvu,” savu stāstījumu turpina Oksana Stusa. „Galva gan, jāteic, man visu dzīvi ir sāpējusi, bet šoreiz nesapratu, kas ar mani notiek. Radinieks, kas bija pie manis atnācis, konstatēja, ka man esot insulta pazīmes, un izsauca ātros, kas savukārt mani nogādāja „Gaiļezerā”. Es nevarēju neko – ne runāt, ne piecelties. Man bija paralizēta viena puse – nu gluži kā pie insulta.
Pirmajās dienās ārsti tā arī uzskatīja, ka insults, un ārstēja pēc shēmas, kā to parasti dara šādās situācijās. Taču galvai veiktā magnētiskā rezonanse insultu neuzrādīja. Domāja, ka varbūt meningīts, bet arī to nekonstatēja. Dakteri teica – es esot vesela. Kāda vesela, ja esmu guloša, bez runasspējām un ar tik stipri sāpošu galvu, ka to pat no spilvena nevaru pacelt! Un arī ēst pati nespēju. Tādā stāvoklī ārsti mani izrakstīja no slimnīcas, maniem radiniekiem apgalvojot, ka tā nevarot būt un es tikai izliekoties slima, kas, protams, nebija taisnība. Un tad arī sākās mans murgs.”
Aprūpēja 12 gadus vecā meita
Oksanu atveda mājās, nolika gultā, un tas arī viss. Viņas meita, kurai toreiz bija tikai 12 gadu (ar vīru Oksana jau bija šķīrusies), no rīta cēlās, pabaroja mammu ar karoti, nomainīja pamperu un skrēja uz skolu. Paralēli viņu aprūpēt nāca arī kāda sieviete. Nevienam nebija saprotams, kāpēc Oksana nevar ne piecelties, ne runāt.
Uz jautājumu, kā Oksana jutās, kad bija paralizēta un nevarēja ne pakustēties, ne parunāt, viņa atbild: „Tas, protams, man bija liels pārbaudījums. Jo es nezināju, kas īsti ir ar mani, cik ilgi tas viss vilksies un vai vispār visu atlikušo mūžu nepalikšu tādā nespējīgā stāvoklī. Man nebija ne jausmas, it sevišķi, kad visi ārsti atteicās ārstēt un neņēma mani par pilnu.
Man tuvi cilvēki teica: dīvaini, mēs visi ļoti pārdzīvojām, mums bija panika, bet tu biji malacis, tu turējies. Un es vēl kaut kā pamanījos apkārtējos uzmundrināt. Nezinu, kā tas tā sanāca, bet, iespējams, šai ziņā pateicība jāsaka manām rakstura iezīmēm. Esmu pieradusi smagās situācijās nepadoties, nenolaist rokas, bet tieši otrādi – rīkoties.
Labi, ka ārsti bija nozīmējuši medikamentus, kurus dod insulta gadījumā, un Oksanai pakāpeniski sāka atgriezties runa. Meita sēdēja klāt, un abas mācījās alfabēta burtus. Pēcāk Oksana klausījās dziesmas un mēģināja atkārtot meldiņu un dzirdētos vārdus. Pamazām arī rokas sāka vairāk klausīt, un Oksana bija pat iemanījusies sev apmainīt pamperus.
Tā pagāja trīs mēneši. No ārsta tika mēģināts dabūt norīkojumu uz rehabilitāciju, bet, tā kā izrakstā no slimnīcas skaidri un gaiši pateikts, ka sieviete ir vesela un tikai izliekoties, neviens šādu papīru neformēja.
Atkal izlīdzēja pazīstamais dakteris, kas uz dažām dienām Oksanu ievietoja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Ārsti atteicās viņu operēt, toties ar spināla rakstura problēmām norīkoja uz rehabilitācijas centru „Vaivari”, kur sieviete nokļuva jūlijā.
