“Mākslinieki pliki kā baznīcas žurkas, tagad nebūs naudas opioīdiem un alkoholam!” Egila Līcīša feļetons 28
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valdības nepārtrauktais spiediens uz kultūrcilvēkiem, kas palielina no autoratlīdzību saņēmējiem iekasējamo iedzīvotāju ienākuma nodokli un kāpina sociālās iemaksas, pārvēršot radošo ļaužu nopelnīto pelnos, noved pie tā, ka abu iesaistīto pušu attiecībās iestājusies agrā rūsa.
Kā teicis Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze – šai situācijā uzvandīti putekļi, dubļi un netīrumi.
Pirms jauno valstij maksājamo meslu piemērošanas literāts par viduvēji sveramu romānu pēc aptuveni divu gadu darba saņēmis honorārā 1758 eiro un pēc atvilkumiem rakstniekam palicis uz rokas 1420 eiro kapeikās, bet tagad ienākums no savārstītā šedevra tuvojas apaļai nullei! (Tiesa gan, dažu grafomānu gabali arī nemaksā vairāk par malkas cenu.)
Viņnedēļ radošie izmisumā cēla no ķieģeļiem nesaprašanās sienu, protestējot pret politiku noplēst no māksliniekiem pēdējo kreklu. Taču izskatās, ka radošās personības dabūjušas vien kārtējo emocionālo triecienu, jo valdības vīri ir pārakmeņojušies.
Rūgtuma pilnie vārdi no sienas atlēkuši kā zirņi, līdzjūtības apliecinājumu un rezultātu zibakcijai nav. Ar stāvokli ir neapmierinātas uzlecošās zvaigznes no radošās jaunatnes un pieredzējušie kolēģi seniori, kuri ne mazums naudas ar pastieptu roku izdiedelējuši no Kultūrkapitāla fonda.
Sašutumu pauž vairākkārtēji Purvīša un Jāzepa Vītola balvu laureāti, aktrises no “dailītes un nacionālā”, kurām nepietiek naudas rūžam, nagu lakas pudelītei un lūpu zīmulim, operdziedoņi, kuriem balss nostādināšanai kā ēst vajadzīgas jēlas olas un konjaks, un mākslinieces, kurām pašatkailināšanās ir dabisks process, bet derētu kaut ko iekārt arī drēbju skapī.
Protestē prātīgi cilvēki, intelbeņķi un radošie gari, kuri performancēs ēd melnzemi un izmanto švammes un sūkļus kā materiālu, lai “nomazgātu sirdis”.
Tēlnieki sūdzas par zaudējumiem, ka gigantiskos, kalšanai izlietojamos akmeņus un dārgo bronzu vairs neieskaitīs attaisnotos izdevumos. Tā nav rakstnieku fantāzija, ka mākslām pietuvinātās personības ir plikas kā baznīcas žurkas!
Daudziem nav līdzekļu, lai iegādātos psihotropās vielas, halucinogēnās sēnes, kanabisa preparātus, opioīdus un alkoholu, kas nepieciešams radošā procesa uzturēšanai, lai pārietu uzdrīkstēšanās robežu.
Ar necilvēcīgo nodokli tiek apbižoti bulvārlapu regulāri aprakstīti varoņi, nereti starptautiskas publikas atzinību iemantojušie Latvijas vārda nesēji pasaulē, rokstāri, kinošņiki un dzejdari, kuriem turklāt jāpabaro arī savas mūzas!
Nāk aktieri traģiķi ar sāpju izteiksmi sejā, pianisti un stīdzinieki spēlē sērīgu melodiju, vārda mākslinieki, kas saražojuši briesmu stāstus, erotisko literatūru, peršas un rīmes, un likteņdrāmas, pūš pēdējo dvašu.
Kāda televīzijas dīva izsaukusies, rokas lauzīdama, – man neatliek nekas cits kā kauss indes! Vai tiešām valdībai nebūs žēl lasīt skopas atvadu rindiņas, kad jauno liriķi atradīs vannā ar pārgrieztām vēnu dzīslām vai kad pavecs arhitekts ar rasējumu mapīti padusē būs meklējis un atradis galu Daugavas dzelmē.
Radošie cilvēki ir raduši savaldzināt un apburt. Vai ministri nav pirms koncertiem un izrādēm taujājuši pēc liekas biļetītes?
Kurš palīdzēs apskaidrot valdības vīrus un iedzīt cietajos pauros, cik daudz taisnības ir sakāmā vārdā – kurš citam bedri rok, pats iekrīt. Pacietībai lūstot, cemmei uz valdību nonākot apogejā, taisni ministra tuklo dzīvi izbadējies spalvas meistars aprakstīs nepiedienīgā, izsmejošā gaismā, dramaturgs iesaistīs negatīvo tēlu galerijā, režisors tēlainā kinovalodā attēlos amatpersonu tik kariķētā veidā, ka zāle līgojas zvaigās, un mākslinieks ar otu uzmālēs politiķi ar ragiem un izkārs gleznu izstādē.
Tuvojas tumša un barga ziema. Uz tikšanos ar talanta pielūdzējiem – sinefiliem, teātrmīļiem, melomāniem un grāmattārpiem – mākslinieki dodas izlūgties žēlastības dāvanas, ogles apkurei un silta apģērba gabalus no džutas auduma.
Pie skābekļa nogriešanas var vainot visā Eirosavienībā ar skopumu zināmo finanšu ministru Reiru un apstākli, ka pat Āfrikā valdības neizturas ar tik cinisku ignoranci.
Tikām pensiju aprēķina korifeji apgalvo, ka kultūrcilvēku sociālo iemaksu kārtošana no autoratlīdzībām esot 20–30 gadus iesīkstējusi problēma.
Tad jāvaicā, kāpēc par radošām dvēselēm nepieņemamu modeli zinājuši un nenieka nav darījuši neskaitāmi Saeimā par deputātiem ievēlētie brālīgo brīvo profesiju pārstāvji – Raimonds Pauls, Olga Dreģe, Imants un Ivars Kalniņi, Velta Puriņa, kāpēc ne pirksta nav kustinājis izcilākais romānists, LR AP loceklis Alberts Bels!
