Māris Antonevičs: ES lielā problēma, ka migranti joprojām tiek uztverti kā upuri, lai gan šoreiz viņi ir nozieguma līdzdalībnieki 60
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz šim, dzirdot vārdu savienojumu “uzbrukums Polijai”, pirmā ideja būtu Otrā pasaules kara sākums 1939. gadā – vispirms nacistiskās Vācijas iebrukums, pēc tam padomju karaspēka ienākšana, lai kopīgi sadalītu pirmo kara laupījumu. Varbūt kāds atcerētos arī 1920. gada boļševiku uzbrukumu Polijai, ko netālu no Varšavas apturēja poļu armija Jozefa Pilsudska vadībā – kauja, kas vēsturē pazīstama ar nosaukumu “Brīnums pie Vislas”. Jāpiebilst, ka abās šajās reizēs notikumi Polijā bija izšķiroši arī Baltijas valstu neatkarībai.
Laiki mainās. Mūsdienās biežāk runājam nevis par militāru uzbrukumu, bet par hibrīdkaru, lai gan viens otru neizslēdz.
To, kā 21. gadsimtā izskatās uzbrukums, pašlaik var vērot pie Kužnicas-Bruzgu robežpunkta uz Polijas un Baltkrievijas robežas, kur tūkstošiem migrantu no Tuvo Austrumu valstīm mēģina ar varu iekļūt Eiropas Savienībā, bet Polijas robežsargi un armija mēģina iespējami cilvēcīgā veidā to novērst.
Gatavošanās uzbrukumam notika jau kādu laiku, jo sociālajos tīklos ilgāku laiku bija redzamas bildes, ka Minskas ielas piepildās ar iebraucējiem, bet daudzi tirgū iepērk ekipējumu – teltis, guļammaisus, dažādus instrumentus.
Ja vasarā Lukašenko režīma taktika, ar kuru tolaik saskārās arī Latvija, bija migrantus nelielās grupiņās sūtīt uz dažādām robežas šķērsošanas vietām, kur tie tika atspiesti atpakaļ, tad nu varēja secināt, ka notiek tas, ko kara laikā raksturotu kā karaspēka savilkšanu!
Savukārt svētdienas, 7. novembra, vakarā baltkrievu opozīcijas aktīvisti interneta soctīklos vēstīja, ka migranti no Minskas ielām pēkšņi pazuduši un acīmredzot tiekot virzīti uz robežu. Savukārt nākamajā rītā – 8. novembrī – jau bija redzami video, kur tūkstošiem cilvēku liels pūlis dodas pa šoseju uz jau minēto Kužnicas-Bruzgu robežpunktu.
Jaunākie video liecina, ka migranti robežas tuvumā izveidojuši apmetni un ik pa laikam mēģina ar varu salauzt šķēršļus, lai tiktu Polijas teritorijā.
Un atkal jau – tas vairāk atgādina vēsturiskas bildes par viduslaiku cietokšņa “šturmēšanu” vai t. s. fantāzijas (“fantasy”) žanra filmas (“Gredzenu pavēlnieks”, “Troņu spēles” u. tml.), nevis mūsdienīgu karadarbību, bet tāds nu ir hibrīdkarš.
Nevajag iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt spontāni, tā ir labi koordinēta operācija – visi zina, kas viņiem jādara. Lai to īstenotu, nepietiek tikai ar Baltkrievijas specdienestu darbībām no malas, nepieciešami arī savi cilvēki pūlī, kuri jau var būt sagatavoti nākamajām hibrīdoperācijām, ja izdotos tikt pāri robežai.
Eiropas Savienības un tās vadītāju lielā problēma (ko noteikti ļoti ietekmē arī kreisās ievirzes aktīvistu un mediju nostādnes), ka migranti joprojām tiek uztverti tikai un vienīgi kā upuri, kas paši ne pie kā nav vainīgi.
Viņi tikuši apmānīti un apstākļu sakritības dēļ nonākuši šajā nelāgajā situācijā. Tāpēc mums jānosoda tikai Lukašenko, bet migrantiem jājūt līdzi.
Vienlaikus arī glābt un laist iekšā viņus īsti nevar, jo tas nozīmētu padošanos, līdz ar to parādās dažādi divdomīgi paziņojumi un darbības, ko spilgti raksturo Eiropas Komisijas prezidentes paziņojums, ka Eiropas nauda robežas žogu celšanai piešķirta netiks.
Taču patiesībā uz migrantiem, kas pašreiz varmācīgi laužas cauri robežai, ir jāskatās kā uz nozieguma līdzdalībniekiem.
Vasaras sākumā tiešām varēja runāt, ka daļa ir apmuļķota, bet tiem, kas brauc tagad, ir bijis pietiekami iespēju apzināt situāciju un saprast, kur viņi piedalās.
Viņi nav kājām aizbēguši dažus simtus kilometru no sava reģiona, bet mērķtiecīgi ieguvuši Baltkrievijas vīzu, pirkuši aviobiļeti, sagatavojuši atbilstošu ekipējumu un tā tālāk.
Tāpat jāņem vērā, ka šī var būt tikai viena epizode plašākā hibrīdkarā un, visticamāk, Lukašenko savas darbības saskaņo ar Krieviju. Baltkrievijas Ārlietu ministrija šonedēļ izplatījusi paziņojumu, kurā teikts: “Mēs jau iepriekš vēlamies brīdināt Polijas pusi pret jebkādām provokācijām, kas vērstas pret Baltkrievijas Republiku, lai attaisnotu nelikumīgu spēka lietošanu pret neaizsargātiem, neapbruņotiem cilvēkiem, starp kuriem ir daudzas sievietes un bērni.”
Bez sišanas pa Eiropas lēmumu pieņēmēju vājo vietu (pret ko jūs vēršaties, tie taču “neaizsargāti, neapbruņoti cilvēki, sievietes un bērni”) te ir pieminēts arī zīmīgais vārds “provokācijas”. Tātad, iespējams, paredzētas arī kādas tālākas darbības.
Baltkrievijas un Polijas robeža ir aptuveni 400 kilometrus gara, tomēr vieta hibrīkara uzbrukumam izvēlēta tieši pie slavenā “Suvalku koridora”, dēvēta arī par Eiropas Ahilleja papēdi jeb vājāko posmu.
Ieskatoties kartē, redzams, ka tā ir 65 kilometrus gara zemes strēle Polijā starp Kaļiņingradu un Baltkrieviju, kas ir vienīgais Baltijas valstu sauszemes savienojums ar pārējo Eiropu – tās nobloķēšana ļoti apgrūtinātu mūsu aizsardzību. Tā nav nejaušība.
