Māris Antonevičs: Uzbrukumi Levita likumam. Par ko satraukušies Krievijas propagandisti? 7
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts prezidenta Egila Levita rosinātais Latviešu vēsturisko zemju likums Latvijā tā īsti diskusijas vai domstarpības nav raisījušas, par spīti tam, ka šī ir, ja tā var teikt, kutelīga tēma.
Vēsturisko novadu robežas līdz šim tā īsti dabā nav bijušas ievilktas un dokumentos ierakstītas, bet zināma stīvēšanās par to šad tad vērojama.
It īpaši, ja stingri jāpasaka, kur robežojas Latgale un Vidzeme vai Kurzeme un Zemgale. Arī nesen triecientempā pieņemtās administratīvi teritoriālās reformas apspriešanā viens no karstākajiem strīdiem bija par Varakļānu piederību jaunajam Rēzeknes vai Madonas novadam, ja atceramies vietējo iedzīvotāju un latgaliešu izcelsmes intelektuāļu atšķirīgo nostāju.
Iespējamās pretenzijas Valsts prezidents kopā ar padomniekiem piedāvātajā likuma redakcijā ir centies risināt ar delikātu pieeju – nevis nosakot robežas, bet iezīmējot “vietējo kopienu saskares līnijas, kuras pēc iespējas ņemamas vērā valsts lietās”. Turklāt, kā teikts likuma anotācijā: “Latviešu vēsturisko zemju saskares līnijas nav jāuztver kā norobežošanās vai nošķiršanās robežas, bet gan kā tuvināšanās un savstarpējās ietekmēšanās vietas.”
Šādi formulējot, kaut kur pa vidu starp diviem (vai varbūt dažos gadījumos pat trim) vēsturiskajiem novadiem dzīvojošie pat ir ieguvēji, jo pēc pašsajūtas var izvēlēties kādu no identitātēm. Diez vai, piemēram, Jēkabpils iedzīvotājs, nopērkot dzīvokli otrā upes krastā (Krustpilī), uzreiz kļūst no sēļa par latgalieti un otrādi, taču viņš var sevī sajust kaut ko no abiem.
Taču pārsteidzoši bija atklāt, ka negatīva kampaņa pret iecerēto likumu sākusies… Krievijā.
Atsevišķas prokremliskās interneta vietnes jau pārmet, ka Latvijas prezidents izvirzījis teritoriālas pretenzijas Krievijai un, ja Saeimas deputāti tiešām atbalstīšot likuma pieņemšanu, tas radīs jaunu konfliktu starp abām valstīm.
Par ko tad tā satraukušies Krievijas propagandisti? Izrādās, likumprojektā ir pieminēta Abrene. Un tā acīmredzot ir kā sarkana lupata vērsim. Formulējums gan diezgan nepolitisks – 5. panta 4. punktā: “Valsts veicina bijušā Abrenes apriņķa Abrenes pilsētas, Kacēnu pagasta, Upmales pagasta, Linavas pagasta, Purvmalas pagasta, Augšpils pagasta un Gauru pagasta kultūrvēsturiskā mantojuma un vēsturiskās atmiņas saglabāšanu un apzināšanu.”
Šķiet, nu ko tur Krievijai satraukties, ka Latvijā vēsturnieki vai folkloristi par to interesētos un rakstītu disertācijas vai grāmatas.
Taču laikam jau kaut kāda nedrošība tajā visā ir – kamēr fakts paliek tautas vēsturiskajā atmiņā, un kur nu vēl, ja tiek ierakstīts kādā spēkā esošā likumā, tikmēr pilnvērtīga teritorijas piesavināšanās nav notikusi.
Savā ziņā Levits ir izvēlējies risināt tās problēmas, uz kurām 2007. gadā, vērtējot Latvijas–Krievijas robežlīgumu, norādīja vairāki kompetenti valststiesību speciālisti, piemēram, toreizējā Satversmes tiesas tiesnese Kristīne Krūma. Proti, robežlīguma redakcija ļauj apšaubīt Latvijas Republikas nepārtrauktības doktrīnu, jo tiek izdarītas atkāpes attiecībā uz Neatkarības deklarācijā pieminēto 1920. gada Latvijas un Krievijas Miera līgumu (tas savukārt atzīst Latvijas tiesības uz Abreni).
To pašu ir uzsvērusi arī pašreizējā Eiropas Tiesas tiesnese Ineta Ziemele, un, protams, šis jautājums nevar būt vienaldzīgs arī Egilam Levitam kā Neatkarības deklarācijas autoram, kurš pats tajā iekļāva minēto atsauci uz 1920. gada Miera līgumu.
2007. gadā politiskajai elitei interesēs bija ātrāk virzīt uz priekšu robežlīgumu, tāpēc juridiskie argumenti faktiski tika paslaucīti zem paklāja, bet vismaz kaut kā mēģināt tiesiski sakārtot šo jautājumu neviens nav centies.
Iespējams, ka Vēsturisko zemju likumā ietvertā apņēmība Abrenes kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana ir šāds mēģinājums, ko papildina arī likumprojekta anotācijā teiktais: “Ar 2007. gada 27. marta līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu Latvija zaudējusi tās teritorijā pēc 1920. gada 11. augusta miera līguma ietilpstošo Abrenes (Jaunlatgales, Pitalovas) pilsētu un sešus tai piegulošus pagastus.
Šīs teritorijas daļas juridiskā piederība Latvijas Republikai un prettiesiskais zaudējums Latvijas Republikas okupācijas laikā ir sāpīgi iezīmējies sabiedrības vēsturiskajā atmiņā un radījis īpašu zaudējuma izjūtu tajās dzimtās, kuras robežu izmaiņa skārusi personīgi. Latvijas sabiedrībai ir būtiski saglabāt vēsturisko atmiņu par zaudēto valsts teritorijas daļu, kā arī iespēju robežās gādāt par šīs teritorijas ar Latviju saistītā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu.”
Kā redzams, nekādas teritoriālās pretenzijas ne likumā, ne to pavadošajos dokumentos izvirzītas netiek, taču varbūt to var dēvēt par sava veida “nevardarbīgu pretošanos” vēsturiskajai netaisnībai.
