Feļetonists Egils Līcītis dodas valsts vizītē uz Uzbekistānu 2
Nekas tā nepaceļ Latvijas slavu kā Valsts prezidenta Austrumu vizītes. Vidusāzijā vēl nav apcirpta Jūrmalas, Daugavas, Rīgas popularitāte. Otrkārt, vakareiropieši, toskait mēs, latvieši, nenodarbojamies ar prezidenta status quo dievišķošanu, un viņš ir tikai viens no mums, kam uz četriem gadiem piemērots senais goda nosaukums Bērziņtēvs vai Zatleronkulis, turpretī Orienta zemēs valdnieks jau pēc izkāpšanas no autiņiem pacēlies diženumā un ir ļoti no svara, ka tautas masu atbalstīto valsts pirmo personu apciemo citas nācijas līderis, kam arī ir pietiekami majestātisks izskats.
Politiski apkalti un apzinīgi pilsoņi saprot, ka oficiālās ar Latvijas valsts ģerboni zīmogotās vizītes nav nekādi izpriecu un tūrisma braucieni. Tā ir ļoti reglamentēta organizācija, kur Andri Bērziņu pavadošajā karavānā visam kā pa diedziņu jāaizrit vismaz līdz tai stundai, kad abi cēlie prezidenti pa sarkano paklāju iznāks pie publikas savilkt tikšanās bilanci. Mūsējais ierastajā tēlainas izteiksmes veidā teiks apmēram šādi: Augsti godātais Uzbekistānas prezident! Klātesošie efendiji, džanobi un honimas (t. i., dāmas un kungi), cienījamie hakimi, vezīri, no pudeles izlīdušie džini un smaidīgie kokvilnas vācēji! Ļoti svarīgi mūsu brīvības nest demokrātijas tuksnešainākos apvidos… un veicināt ekonomiskos sakarus… kā arī neatstāt novārtā sadarbību. Pēc ceremonijmeistara dotās zīmes sekos Islāma Karimova kunga atbildes uzruna par “mums parādīto godu”, sekmīgo tautu draudzības pasākumu, kura noslēgumā viņš namatēva vēlībā aicina visus uz vieglu ķirsi. Lūk, šīs ir desmit valsts vizītes kulminācijas minūtes!
Bet līdz tam… Līdz tam Latvijas delegācijas dāmu pletētās baltās blūzītes nedrīkst tikt saburzītas, kungu žaketes nevar būt ar pleķiem un smalkajiem apaviem Taškentas putekļos jāsaglabā ideālu kurpju spīdumu. No grupas nav ļauts atpalikt, nosebot, vai, sargi Allāh! – pazust. Aizliegts ēst nemazgātas melones. Vietas automašīnu kortežā jāieņem pēc stingras numerācijas. Īpaši uzmanītāji raudzīsies, vai pārvietošanās notiks zosu gājienā vai laidīsimies kā dzērves kāsī un lai neviena nodevīga roka nepastiepos pēc nemazgātas melones. Senatnes vietās, kur civilizācija pastāvējusi divdesmit gadsimtus, protokols paredz 20 minūšu uzkavēšanos. Šajā augstajā līmenī neviens melns šakālis nedrīkst pārskriet Latvijas delegācijas ceļu un tikai tad, ja viss raiti tecējis, atceļā uz prezidenta borta Nr. 1 Andris Bērziņš izteiks pateicību Uzbekistānas iekarotājiem par aktīvo darbību.
Turpceļā mūsu prezidents ved dzintara gabalu, mūsu saules akmens tīrradni. Es no savas puses dāvanai esmu izvēlējies olu turētāju, tādu glītu biķerīti. Ministri ved portfeļus. Portfeļos ir lasāmi un parakstāmi dokumenti. Portfeļi ar saturu piepakoti no ministrijas stikla skapīša vai lidostas “Duty Free” bibliotēkās. Atceļā viņi studēs un izskatīs vēl vairāk dokumentu, pilnus ratiņus ar lasāmvielu, bet šie kongresu un konferenču materiāli būs jau no paša sultāna arhīva. Dažs dokuments atzīmēts ar zvaigznītēm, cits – kā 12 gadus vecs. Ministri ved arī savas biroja vadītājas. Reizēm viņām jāpanes vai jāpadod pirmajām personām portfelis.
Biroja vadītājas uz ķermeņa ved Latvijas sasniegumus bižutērijā un tekstilmākslā. Viņām, kad vajadzēs, jābūt nesatricināmām dzīvības briesmās un gatavām ar šo pašu ķermeni aizsegt un nosargāt ministru.
“Air Baltic” specreisa lidmašīna ved Latvijas uzņēmēju pulku. Mūsu komersanti ved grandiozus biznesa plānus un vēl neaizpildītas daudzsološu līgumu blankas. Viņi ved arī tumšas saulesbrilles. Pēc viesmīlīgām tikšanās reizēm ar uzbeku kolēģiem biznesa cilvēku blice var pārvērsties par prezidentu pavadošo “vīru melnās saullesbrillēs” komandu. Uzņēmējus arī pieskata – birutiņas un dzintriņas no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras.
Aģentūras priekšnieks Andris Ozols ved cietu riekstu uzdevumus. Viņam Uzbekistānā jāatrod pasakaina noņēmēju klientūra mūsu ražotajai produkcijai no bērza tāss vai jāsameklē tāds robs, kur mūsu uzpircēji tiktu pie briljantiem un Kizilkuma tuksneša raktuvju zelta par malkas cenu.
Lidmašīna ved prezidenta atbildīgos adjutantus, kancelejas svītu, apkalpojošo personālu, kas uzrauga, lai zīmoglaka stāv karsta, jo biznesā izdevīgākos līgumus paraksta uz plova taukiem un uzbeku brendija lāsēm nopilējuša papīra, bet pušu savstarpējās valstiskās attiecības līgumslēgšanā paģērē ar nežūstošu tinti un pergamentu, kur uz mūžu apzīmogo sadarbību un draudzību.
Visbeidzot “Air Baltic” ved divus pienākuma cilvēkus, Mākslas akadēmijas rektoru Alekseju Naumovu un jūsu padevīgo kalpu, “LA” feļetonistu. Tieši pie mums visbiežāk atsteidzas noraizējies Bērziņtēvs, taujādams, vai netrūkst košāko krāsu vizītes atspoguļošanā. Vai glezna Austrumu kolorītā jau gatava, vai pietiek materiāla feļetonam.
Lai gan mūs sagaida Uzbekistānas un Latvijas karogiem rotāta Taškenta ar plakātiem “Laipni lūdzam, dārgie latviešu draugi” un “Lai stiprinās mūsu valstu sadarbība”, zināms, ka tēvijā palikusi ņurdoša Iveta Kažoka un citi čokurā sarāvušies liberāļi ar pretīguma sajūtu par maršrutiem uz Austrumu “tirānijām un despotijām”. Es gan gribu, lai mūsu pirmās personas dodas uz vietām, kur gaidāma solīda un silta uzņemšana, nevis kur izlec aiz portrejām paslēpies kaimiņvalsts prezidents, nobiedēdams mūsējo ar kūku. Kāds mūsu valsts galvam sirdsdraugs var būt mesjē Olands, kurš ar motorolleru traucas caur Parīzi pie mīļākās un kura politisko līķi pat ārsts Bjanšons neatdzīvinās uz nākamajām vēlēšanām? Vai Latvijas prezidentam klātos pieņemt senjora Berluskoni ielūgumu un pozēt bunga-bunga vakaru sarīkojumos visādiem paparaci? Vēsturiska valsts vizīte kontuzētiem liberāļiem skaitītos tikai tāda, kur nītaurietis, cepuri ņurcīdams, mīņātos Džordža Sorosa Ņujorkas dzīvokļa durvju priekšā, bet diez vai divu finansistu baņķieru tikšanās tuvākajā laikā ieplānota.
Austrumos ir stabilitāte, ko dod visapkārt augošu 700 gadu vecu vīģes koku pavēnis. Vietējiem vadītājiem ir autoritātes, kam censties līdzināties. Āre, Amirs Temurs, kura vārds nozīmē “dzelzs”, Timurs Klibais, Zelta Ordas sakāvējs, karagājienos neuzvarētais pulkvedis, Samarkandas emīrs. Vidusāzijas, Indijas, Turcijas varen plašu teritoriju apvienotājs, kurš būtu iekarojis Ķīnas impēriju, ja vien ceļā nesaaukstētos, nesavārgtu un 1405. gadā nedabūtu galu, tagad atdusas zem tumšzaļa nefrīta kapa akmens mauzolejā sava garīgā skolotāja Mirsaida Baraka kājgalī, kā varenais vīrs pats vēlējies. Šķiet, Timurs dzīves laikā bijis ietekmīgāks par Baraku Obamu, un arī Latvijas valdnieks ilgi kavējas, godbijīgi aplūkodams dzelzs emīra uzvarām vainagoto kara ceļu karti. Bet uzbekiem viņš ir derīgs līderisma simbols, ar ko lepoties un izjust cieņu. Latviešiem tādā godā turams ir valsts dibinātājs Kārlis Ulmanis, un, kas zina, varbūt arī ministri Rinkevičs vai Vējonis, sirdī juzdamies kā Ulmaņa mazdēli, nav mierā, ka tagad jāstrādā ne vairs tik saprātīgā vienvadībā, ne nacionālisma garā.
Austrumos ir gudrība, un ziniet, kāpēc ēzelis ir gudrāks par cilvēku? Ēzelis nekad lieku neņems sev uz muguras. Cik var panest, tik uzliks, bet vairāk ne. Cilvēks krauj, krauj, krauj bez apdoma uz saviem pleciem, līdz kādā brīdī sabrūk zem smaguma.
Austrumos ir smalka asprātība. Hodžam Nasredīnam prasīja, kā minareti paslējušies tik augsti, un viņš atteica – skaidrs, ka no akas. Izraka aku un visu izvērsa uz augšu. Austrumos nekad nejautās, cik esat vecs, bet iežūžojoši, uz pirkstgaliem laipojot, vaicās – cik pavasarus savā mūžā esat redzējis un piedzīvojis. Austrumos vīrieši cieņpilni sakrustos kājas un sēdēs, dzerdami tēju, nekad neaizsvilstoties pēkšņā dusmu lēkmē un neceļot mutuļojošu ķildu tieši acīs. Pāri visam Austrumos ir karsta viesmīlība, mīksta kā zīds, salda kā mandeles un rozīnes. Tas ir īstais, sirdī noglabātais un paražās noturētais uzbeku zelts – viesmīlība. Asamaleikum sveiciens pretimnācējam vai ceļiniekam nozīmē “miers jums”, un to nodod, turot labo roku pie sirds. Jūs mūsu acu gaisma – apzvērē viesim. Uzbeki nosolās – mēs jūsu labā galvu noliksim, un Horezmā saka: viesis ir jaunāks par Dievu, bet vecāks par tēvu.
Un, lūk, sēž pilī noskumis Austrumu vietvaldis, sorosītu šujmašīnu izpratnē diktators, pie kura viesoties nozīmē atbraukt pie velna. Viņš ir bišķīt noguris no plānu un projektu sastādīšanas tautas labā, upes pagriešanas, ariku pacietīgas ierīkošanas un sistemātiskas tuksnešu apzaļumošanas. Viņš žāvājas, klausoties dutāras un doiras spēlmaņus. Muzicēšana šķiet bez garšas, vēderdejotāju gorīšanās nebaudāma un dzīres piegriezušās. Negribas skaitīt zvaigznes, veroties Ulugbeka observatorijas teleskopā, un pat Ališera Navoji ziediem rotātā dzeja izklausās kā nopūtas. Viss apnicis, un valdnieks ir nogarlaikojies! Palocīdamies ienāk viņa biedri no Tautas demokrātiskās partijas ar vēsti, ka madžlisa vēlēšanās 99% tautiešu atzinuši valdošo namu par savu dievišķo gaismu un Amira Temura cienīgiem sekotājiem – nu ko ar to procentu darīt. Vai zirga astē piesiet un aizvilkt tuksnesī vai pagrabā nomērdēt, vai eļļā izvārīt? Ai, davai, šoreiz ar žāvētām vīģēm nomētāsim, citādi tik neizturami garlaicīgi. Nu hallo! – cieņpilni pamāca Rinkevičs – neuztiepsim mūsu demokrātijas olekti citu zemju pārvaldes iekārtām!
Bet pa to laiku… Uzbekistānā prezidentam Karimovam patīkama vēsts – ar karavānu pa zīda ceļu tuvojas varenais Latvijas hans un izdaudzinātais tiltu būvētājs uz Centrālāziju, āre, Tadžikistānas kokvilnas institūta direktora brāļadēls Bērziņš. Latvieši grib dibināt vēl tuvāku pazīšanos ar uzbekiem. Tas ir jaunums kā no Šeherezādes rožsārtām lūpiņām, un Taškentas emīrs liek iekurt uguņus tandūros, sildīt kazan katlus plovam, vēsināt šņabja karafes, mazgāt melones, vīkšīt somsa pīrāgus – asamaleikum, miers tev, Andri. Kaut tālā Baltijas krasta prezidentu atbalsta mazāk par 99% tautas, valstu vadītāji vienalga no citiem māliem taisīti nekā zemes arāji vai kokvilnas vācēji! Pasēdēs Karimova un Bērziņa kungi uz sufas, vērsīsies pret tiem, kuri grib Eiropā un Āzijā uzpūst ugunsgrēkus, norunās par preču importu–eksportu, jo, kad Centrālāzijā ekonomiskie tīģeri lēkā, mēs nevaram ierauties un tupēt gliemežu mājiņā, kā arī namatēvs paslavēs, ka “latvieši nekad neuzmet”, latviešiem var uzticēties. Un vai domājat, ka Latvijas prezidents nav dalībnieks pasaules lielajās operācijās un ģeopolitiskajos pavērsienos? Vai viņu nesūta kā Rietumu puslodes reģionālo menedžeri būvēt ārpolitiku no klucīšiem un aizlikt austrumniekiem kādu vārdu par Eiropas Savienību un amerikāņiem?
Un tagad par galveno. Uzbeki ir jautri zēni, kas svinēs, kad vien iespējams. Prezidenta delegācijas barošana norit pēc spēkavīru normām. Zemenes Taškentā pašlaik jau uz beigām, toties saldās ķiršogas un nogatavojušies tomāti izkūst uz mēles.
