Māris Antonevičs: Uzbāzīsies ar krievu valodu? Kā “Vakcinācijas avīze” no apšaubāmas kļuva par bezjēdzīgu 85
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai Latvijas politiķiem un ierēdņiem ir pieejams saraksts, kurā var apskatīties, kādai tautībai pieder katrā konkrētā adresē dzīvojošie un kādā valodā viņi ikdienā sarunājas? Tas ir nereāli, jo pat oficiāli deklarētās dzīvesvietas bieži vien neatbilst īstenībai, un cilvēki dažādu sev zināmu iemeslu dēļ izvēlas neuzrādīt īsto dzīvesvietu.
Taču, pat teorētiski pieņemot, ka visi tomēr deklarējušies godīgi, kaut kādu tautību/valodu sarakstu veidošana īsti neatbilstu Eiropas Savienības Vispārīgās datu aizsardzības regulas garam. Turklāt pēdējos gadu desmitus Latvija gājusi pretējā virzienā – piemēram, savulaik bija liela vēlme no pasēm izņemt ierakstus par tautību.
Pēc sabiedrības iebildumiem šāda iespēja gan tika saglabāta, taču ieraksts parādās tikai tad, ja to prasa pati persona. Dati par tautībām un ģimenē lietoto valodu ir palikuši vairāk kā tādas statistikas ailītes, un tieši tas parāda situācijas absurdumu saistībā ar veselības ministra Daniela Pavļuta un viņa komandas uzstājīgo vēlmi izplatīt t.s. “Vakcinācijas avīzi” ne vien latviešu, bet arī krievu valodā.
Informācijas izplatīšanai svešvalodā nevajadzētu būt nekādam tabu, bet tikai tad, ja tas tiek darīts mērķtiecīgi un tur, kur tas tiešām nepieciešams, piemēram, tūrisma jomā un tamlīdzīgi. Ja “avīzes” izplatītājiem būtu zināms, kādā pastkastītē kurš eksemplārs jāliek – latviešu, krievu vai varbūt angļu valodā –, tad tas būtu mērķtiecīgs un, iespējams, atsevišķos gadījumos attaisnojams pasākums.
Ja tas nav zināms, tad vienīgais variants – krievu valodā informēt visus pēc kārtas. Tātad valdība gatavojas latviešiem uzbāzties ar kaut kādu izdevumu svešvalodā arī pēc tam, kad valodas referendumā pirms deviņiem gadiem nepārprotami pateikts – vienīgā valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda. Tieši uz šo nekonsekvenci norādīja Valsts valodas centrs, saņemot nepamatotus pārmetumus, it kā iestāde birokrātiski liekot šķēršļus vakcinācijas kampaņai.
Protams, vēlme uzturēt faktisku divvalodību nekur nav zudusi. Līdzīgi kā tagad plāno Pavļuts, ik pa laikam rīkojas arī dažas politiskās partijas – pirms vēlēšanām piestūķējot pastkastītes ar saviem reklāmas materiāliem latviešu un krievu valodā, jo nevar jau zināt, kas būs saņēmējs.
Taču bieži efekts ir tieši pretējs – šādas divvalodīgas lapiņas saņem nicinošas atsauksmes interneta sociālajos tīklos, un daudzi pauž apņēmību nekad nevienās vēlēšanās vairs nebalsot par šādu partiju. Veselības ministram, viņa partijai un Vakcinācijas biroja ļaudīm vajadzētu apdomāt, ka arī viņu darbībām var būt šāds iznākums un tas var negatīvi atsaukties arī uz vakcinācijas procesu.
Taču tā vietā viņi pat plāno mainīt likumus, lai šo pieeju legalizētu un turpmāk krievu valodu varētu izmantot vēl biežāk.
Skumji slavena – tā varētu teikt par šo “Vakcinācijas avīzi”, kuras lietderība jau agrāk apšaubīta, bet tagad tā kļuvusi vēl nejēdzīgāka. Varbūt līdzvērtīgs paņēmiens būtu lidināties ar helikopteru virs apdzīvotām vietām un kaisīt skrejlapas?
Atliek tikai pabrīnīties, ka šajā laikmetā vara nespēj atrast mērķtiecīgākus veidus, kā uzrunāt konkrētas iedzīvotāju grupas, ņemot vērā gan mediju daudzveidību, gan citas iespējas. Cita lieta, ka vēlme vakcinēties diemžēl nav saistīta ar (ne)saņemto informāciju, bet pārliecību un dažādiem citiem apsvērumiem, uz ko jau norādījuši arī eksperti.
Latviešu valodas lomas stiprināšanu pēdējā laikā īpaši uzsvēris Valsts prezidents Egils Levits. Cita starpā viņš, komentējot veselības ministra ieceri izplatīt “Vakcinācijas avīzi” krievu valodā, atzinis – ļoti dīvaini, ka ir cilvēki, kuri 30 gadus dzīvojuši valstī, kuras valodā viņi nerunā.
Tomēr arī prezidents ir centies būt politkorekts, sakot, ka šoreiz krievu valodas izdevumu varētu izplatīt. Ar piebildi – “izņēmuma kārtā” un “atsevišķās vietās”. Jāvēro, kāds tad būs izpildījums.
