Juris Lorencs: Vai Latvijai vajadzīgi patvēruma meklētāji ar šādiem uzskatiem? 2
Latvija sāk piešķirt patvērumu Jehovas lieciniekiem no Krievijas. Nupat pretimnākšanu izpelnījusies vesela ģimene, bet gada sākumā patvērums tika piešķirts kādam armēņu izcelsmes Krievijas pilsonim, arī Jehovas lieciniekam. Abos gadījumos šādi lēmusi Administratīvā rajona tiesa Rīgā, kaut gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde bijusi pretējās domās. Spriedumi esot galīgi un nepārsūdzami.
Pamatojums – Krievijā Jehovas liecinieki esot atzīti par “ekstrēmistisku organizāciju”. Savulaik par šādu notikumu attīstības tendenci – ka Jehovas liecinieki no Krievijas centīsies meklēt patvērumu Latvijā – brīdināja bijušais Latvijas Valsts robežsardzes priekšnieks Normunds Garbars.
Jehovas liecinieku organizācija, dēvēta arī par “Sargtorņa biedrību”, ir salīdzinoši jauna, tā dibināta vien 1874. gadā ASV. Pa šiem gadiem tā strauji izpletusies un nu jau darbojas apmēram 240 valstīs. Tāpēc varbūt ir vērts uz šo problēmu paraudzīties globāli, konkrētas zemes kontekstā, kurā viņi dzīvo. Uzskati par to, kas ir un kas nav ekstrēmisms, var būt relatīvi, atkarīgi no katra cilvēka individuālajiem uzskatiem, no tautas tradīcijām un vēsturiskās atmiņas.
Jau pieminētais armēņu izcelsmes Jehovas liecinieks pirmo reizi nonācis konfliktā ar likumu savā dzimtenē 1993. gadā, jo atteicies pakļauties obligātajam iesaukumam armijā. Un tagad iedomāsimies – 1993. gads, Armēnija karo ar Azerbaidžānu, armēņu puiši krīt apšaudēs Kalnu Karabahā.
Turklāt Armēnija ir pirmā zeme, kas jau 301. gadā pieņēma kristīgo ticību. Kopš tā laika armēņu apustuliskā baznīca ir viens no šīs tautas identitātes stūrakmeņiem. Ko gan lai “vidusmēra armēnis” domā par cilvēku, kurš šādā tautai un tēvzemei kritiskā brīdī atsakās dienēt bruņotajos spēkos un vienlaikus sludina dīvainu mācību, kas pilnībā noliedz Armēnijas seno baznīcu, kultūru un valsti? Neko labu.
Pēc tam šis cilvēks pārcēlies dzīvot uz Krievijas dienvidu pilsētu Astrahaņu, kur strādājis par frizieri un brīvajā laikā sludinājis savu pārliecību. Brīvprātīgi darbojies kādā slimnīcā, informējis par “alternatīvām ārstēšanas metodēm, kas neizmanto asinspārliešanu”. Runājot skaidrā valodā – mēģinājis pierunāt ārstus nepārliet cilvēkiem asinis, tā faktiski apdraudot pacientu dzīvību.
Latvijā cilvēki vēl nav aizmirsuši traģisko gadījumu 1996. gada septembrī – kādas septiņpadsmit gadus vecas meitenes nāvi Rīgā. Viņas dzīvību varēja glābt donora asinis. Tomēr ģimene, kas piederēja Jehovas liecinieku draudzei, kategoriski pretojās asinspārliešanai, tā faktiski parakstot nāves spriedumu. Laikraksts “Diena” tolaik rakstīja: “Kamēr meitene atradusies slimnīcā, jehovieši modri uzraudzījuši un koriģējuši pacientes ārstēšanu. Pie pacientes visu laiku dežurēja meitenes tēvs un māte, kā arī trīs vīrieši ar mobilajiem telefoniem…”
Runājot par iespējamo apdraudējumu, ko Eiropai un Latvijai var nest bēgļi, cilvēkiem parasti nāk prātā tumšādaini cilvēki no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Bet varbūt draudi slēpjas pavisam citur? Izdarīsim šādu domu eksperimentu – ja visi Latvijas iedzīvotāji kļūtu par Jehovas lieciniekiem (bet tieši tāds ir šīs organizācijas mērķis), Latvijas valsts pārstātu eksistēt. Mūsu politiskās institūcijas vienkārši sabruktu kā kāršu namiņš. Jo nebūtu armijas, politisko partiju, vēlēšanu, parlamenta un tātad arī valdības. Nebūtu simbolu – prezidenta, valsts ģerboņa, karoga un himnas.
Netiktu pieminēts ne 18. novembris, ne 4. maijs, izbeigtos Dziesmu un deju svētki. Jo tas viss ir “grēks”. Cilvēkam, kurš aicina iznīcināt Latvijas valsti, draud kriminālatbildība. Tātad iznāk, ka pietiek ietērpties reliģijas drānās, lai iegūtu imunitāti šādām darbībām? Pēc pieticīgām aplēsēm, Krievijā patlaban ir ap 170 000 Jehovas liecinieku. Vai tiešām Latvija viņiem kļūs par jaunu “apsolīto zemi”?
Un vai Latvijai vajadzīgi patvēruma meklētāji ar šādiem uzskatiem? Mums jau tā pietiek cilvēku, kuri publiski dedzina “Latvju dainas”, pasludinot tās par “pagāniskām”. Diemžēl tieši tā 2009. gada 22. jūnijā, tieši pirms Līgo dienas, Rīgā izrīkojās baznīca “Jaunā paaudze”.
Ja jau pasaule patiešām kļuvusi globāla, tad arī mūsu skatījumam uz līdzcietību jābūt plašākam un atvērtākam. Lai cik paradoksāli tas varbūt skanētu, bet musulmaņu ekstrēmistu vajāts kristiešu bēglis no Sīrijas šodien var izrādīties lojālāks Latvijas valstij, kultūrai un valodai nekā smuki sapucēts patvēruma meklētājs no Krievijas, kurš uzbāzīgi klauvē pie mūsu dzīvokļa durvīm ar “Sargtorņa” žurnālu rokās…
