Seksuālā vardarbība pret bērniem tomēr nav izplatītākais pāridarījumu veids, liecina statistika. 5
Tas ir slēptākais vardarbības veids un daudz izplatītāks, nekā mums gribētos domāt. Bieži vien, tikai runājot jau ar pieaugušiem cilvēkiem, var uzzināt, kas ar viņiem noticis bērnībā.
Par patiesajiem apmēriem viedokļi ir dažādi. Pastāv uzskats, ka no seksuālas vardarbības cieš katrs desmitais bērns. Arī šajā ziņā sabiedrības izpratne par vardarbību atšķiras. Daudziem šķiet, ka tā ir izvarošana, dzimumakta izdarīšana, bet ir arī citi veidi, kas neietver dzimumaktu un var būt bērna turpmākajai dzīvei tikpat kaitīgi.
Reizēm ir grūti noticēt, ko pieaugušie spēj izdomāt. Šaubos, vai viss jāapraksta, tas ir gana perversi un nepatīkami. Kad bērns par ko tādu stāsta cilvēkam, kuram ir normāls priekšstats par bērnu un pieaugušo attiecībām, tam pat nav iespējams noticēt. Ieslēdzas aizsargreakcija – bērns fantazē, jo tā taču nevar būt! Viņš meklē palīdzību pie pašiem tuvākajiem, bet viņi pasaka – ko tu izgudro! Vēl jo vairāk tāpēc, ka pedofili bieži vien ir ģimenei tuvi cilvēki. Viņi ir radījuši uzticēšanās auru.
Reizēm pāridarītājs mammai ir svarīgāks nekā bērns. Vīrietis varbūt apgādā ģimeni, mamma ar mazo dzīvo viņa mājā. Vēlāk bērns stāsta: es jau mammai teicu, bet viņa atbildēja – beidz izdomāt! Vai arī tad, kad varmāka jau ir policijas redzeslokā, bet bērns – krīzes centrā, mamma meklē visas iespējas, lai ietekmētu bērnu un viņš pateiktu, ka ir samelojis. “Citādi tevis dēļ šis cilvēks nonāks cietumā, tevis dēļ mums nebūs, ko ēst, tevis dēļ mums nebūs, kur dzīvot!” Cilvēks, kuram bērns būtu jāaizstāv, vaino viņu notikušajā vai arī pasaka – kas tad tur tāds bija, drusku pagrābstījās, tas jau nav nekas!
Kādā pētījumā par seksuālo vardarbību pret bērniem atklājās, ka samērā reti par to ziņo slimnīcas.
Slimnīcas ziņo biežāk, ļoti reti – ģimenes ārsti. Šajā ziņā viss atkarīgs nevis no profesionālās kvalifikācijas, bet gan cilvēciskajām īpašībām. Atsevišķi ārsti ļoti aktīvi sadarbojas ar savas pašvaldības sociālo dienestu un bāriņtiesu, bet citi uzskata, ka viņiem tikai jāārstē.
Kad rosinājām grozījumus likumos, lai ne tikai slimnīcai, bet arī ģimenes ārstam būtu pienākums ziņot, ja ir aizdomas par vardarbību pret bērnu vai nepietiekamu aprūpi, bija milzum daudz iebildumu – ārstam nekādas sociālas funkcijas nav jāpilda, viņš jau tā ir pārslogots. Tāpēc šādi grozījumi netika veikti. Man šķiet, tas ir aplami, jo pasaules prakse rāda – medicīnas darbinieki pamana visbiežāk. Ja mazulis neapmeklē bērnudārzu, viņš nav sabiedrības redzeslokā. Gandrīz vienīgais cilvēks no malas, kurš viņu redz, ir mediķis. Ja ārsts neziņo par pārkāpumu, to neizdara neviens.
Vai inspekcijas praksē ir bijušas kļūdas, kad izrādījies – kāds lēmums ir pieņemts, bet vēlāk noskaidrojas, ka bērna liecības bijuši meli?
Mums mēdz teikt – bērni jums piezvana pa uzticības tālruni, kaut ko samelo… Patiešām, ir bijuši tādi gadījumi, taču tam ir izskaidrojums. Bieži vien bērni zvana un samelo, ja ģimenē nav bijis nekādas audzināšanas, vecāki ir atļāvuši visu, bet pēkšņi pamanījuši, ar ko tas var beigties, un nolēmuši audzināt. Piepeši ir parādījušies ierobežojumi, tāpēc bērns zvana un sūdzas, ka viņu sit vai kā citādi dara pāri.
Ir citādi gadījumi – bērns mānās, stāstot, ka viņam tā vai citādi nodarīts pāri, bet patiesībā ar viņu noticis kaut kas vēl sliktāks. Tā mēdz būt, ja runa ir par seksuālu vardarbību: to viņš nespēj atklāt, ir ļoti grūti, tāpēc stāsta, ka sit.
Tātad mānoties bērns vēlas kaut ko darīt zināmu, grib, lai kāds iejaucas un palīdz?
Patlaban pāru attiecības ir nestabilas, daudzi šķiras, kad bērni vēl ir pavisam mazi. Šķiršanās mēdz notikt ļoti dramatiski, vecāki nereti manipulē ar bērniem, mazie tiek novesti līdz izmisumam. Un tad bērns var meklēt palīdzību vai nu cerībā, ka vecāki paliks kopā, vai spēs izšķirties civilizēti. Arī tad bērni mēdz melot. Reizēm vecāki mudina tā rīkoties: mamma grib apsūdzēt vīru vardarbībā un iestāsta, kas bērnam jāsaka, vai vīrietis liek bērnam stāstīt izdomājumus par mammu.
Dažreiz piezvana kāds skolēns un sūdzas par pedagogu. Ja gadījums ir izdomāts, tas skolā ļoti drīz atklājas. Reizēm bērni atzīstas – jā, mums ar skolotāju bija konflikts, mēs teicām, ka par viņu sūdzēsimies.
Bērnu melus var viegli atklāt, it īpaši, ja runa ir par attiecībām skolā, jo nav iespējams saskaņoti un precīzi atstāstīt izdomātu notikumu. Cilvēki, kas šādus gadījumus pārbauda, ir pietiekami pieredzējuši un to pamana.
Vai pārbaudāt katru zvanu?
Jā, tiešām pārbaudām katru zvanu, arī iesaistot sociālos dienestus vai policiju! Piemēram, ja bērni piezvana un stāsta, ka mamma nedēļu aizbraukusi uz darbu Rīgā un atstājusi naudiņu pārtikai, bet nav atgriezusies, nauda beigusies un vairs nav ko ēst, mēs tūliņ sazināmies ar sociālo dienestu, lai nekavējoties šos bērnus paēdina.
Reizēm bērni atnāk uz inspekciju un paziņo, ka aizbēguši no mājām. Gadās, ka aizbēg no slimnīcas un pavēsta, ka tur neatgriezīsies, bet tās nav ikdienišķas situācijas. Lielākoties zvana par problēmām attiecībās ar vienaudžiem, pēdējā laikā arvien biežāk par situāciju ģimenē.
