Vecāki ir gribējuši labu, bet jums nākas norādīt viņu pašu vainu. Kāda ir reakcija? 5
Daži vecāki turpina sūdzēties citur un arī par mums, jo ļoti grib gūt apstiprinājumu tam, ka viņi dara pareizi.
Atgriežoties pie jautājuma par vardarbību pret bērniem labi situētajās ģimenēs, pēdējā laikā arvien biežāk novērojama tāda problēma kā pāraprūpe. Pedagoģijā šādu terminu lieto, un sekas ir tikpat kaitīgas kā nepietiekamai aprūpei.
Par pāraprūpi var runāt tad, kad vecāki nenosprauž robežas, viss ir atļauts. Bērns tiek akli aizstāvēts, uzskatot, ka viss, ko dara, ir pareizi, jo viņu bērns ir īpašs. Šādam bērnam ir grūti veidot attiecības ar vienaudžiem, jo viņš to nemāk, un rodas konflikti: bērni mēģina iegūt draudzību ar agresīvām metodēm, bet vecāku ieskatā vainīgi ir citi bērni, viņu vecāki, skolotāji, pēc tam – iestādes, kas šādus gadījumus pārbauda, izskatot sūdzības. Šādi tēti un mammas pat iet uz vecāku sapulcēm kopā ar advokātu, lai fiksētu, kas tiek darīts nepareizi. Vai arī saka bērnam: lai tikai viņi pamēģina tev kaut ko izdarīt, mēs paņemsim juristu, viņš visu nokārtos.
Protams, vecākiem ir tiesības izmantot juridisko palīdzību, bet, risinot konfliktus skolā, tas ne vienmēr noder. Konflikts jārisina attiecību, saskarsmes līmenī. Jārod saprātīgs līdzsvars – jāļauj izpausties personībai, taču jāprot iemācīt, ka tas jādara, neaizskarot citus. Ja vecāki uzskata, ka tas var notikt uz citu rēķina, diemžēl veidojas deformēta personība.
Šāda līdzsvara meklējumi, manuprāt, ir ikdienišķa problēma katrā ģimenē – vecāki šaubās, domā, meklē atbildi uz jautājumu, vai viņi savu bērnu audzina pareizi.
Mēs organizējam akcijas, aicinot vecākus zvanīt pa uzticības tālruni. Viņi uzdod jautājumus arī par ļoti nopietnām problēmām. Izrādās, tieši ģimenēs ar augstu sociālo statusu vecākiem ir ļoti grūti lūgt palīdzību. Viņi bažījas, ka tad visi nodomās, ka viņi ir slikti vecāki.
Ir klišejas, stereotipi – ja laba ģimene, tajā viss ir perfektā kārtībā, bērns labi mācās, dzied korī, dejo, smuki izskatās, ir pieklājīgs… Reizēm mammas stāsta, ka pat tuvākajām draudzenēm baidās stāstīt, jo tad nodomās – viņa netiek galā ar saviem bērniem! Bet audzināšana nenotiek viegli nevienā ģimenē, it īpaši, ja bērni ir pusaudžu vecumā.
Ko jūs varētu ieteikt? Gaidīt pusaudžu vecumu kā kaut ko neizbēgamu?
(Smejas.) Nē, katrai mammai nepieciešams citāds padoms… Pirmkārt, nekautrēties meklēt palīdzību, otrkārt, runāt ar bērnu. Esam novērojuši, ka nereti vecāki ar bērniem nerunā gandrīz nemaz vai nerunā par nopietnām lietām. Sarunas aprobežojas ar ikdienišķiem jautājumiem vai moralizēšanu, bet bērni, it īpaši pusaudži, to nepieņem. Vajadzīga cilvēciska saruna, kurā vecāki ar bērniem dalās savās pārdomās.
Kur vecāki var iemācīties runāt ar bērniem par to, kā sevi pasargāt no seksuālas uzmākšanās?
Internetā pieejams diezgan daudz informācijas, piemēram, ir nevalstiskā organizācija Dardedze, kas ilgu laiku strādājusi pie tā, kā par to runāt ar bērniem. Ir valsts finansēta programma Džimbas drošības skola mazākiem bērniem. Tajā ir nodarbību cikls, kurā iemāca, kā reaģēt dažādās situācijās, kas ir pieņemami, kas – ne, kā atšķirt nevēlamus pieskārienus no vēlamiem. Tā ir iespēja klasei vai bērnudārza grupiņai turp aizbraukt un apgūt programmu. Arī vairākās pašvaldībās ir īpaši sagatavoti speciālisti, kuri var veikt apmācību.
Ja vecāki nav gatavi par to runāt, ir diezgan sarežģīti. Rezultāts var būt pretējs tam, ko vēlas sasniegt. Piemēram, pieaugušie ļoti bieži pamāca, ka nedrīkst kāpt svešā mašīnā. Tātad pasaka, ko nedarīt, bet nepastāsta, ko darīt, ja, teiksim, paņem aiz rokas un velk uz mašīnu. Bērns šādā situācijā var apmulst un pavisam sastingt! It kā elementāri: ja kaut kas tāds notiek – jākliedz, jāsauc palīgā, bet daudzi bērni kautrējas pievērst sev uzmanību. Sak, tas taču pieaudzis cilvēks, varbūt tomēr jāklausa un jāiet līdzi…
Bērnam tādā brīdī nav laika domāt un analizēt, tāpēc vecākiem ne vien jāskaidro, bet arī jāmodelē situācijas. Jāmudina meklēt risinājumu, jo visas situācijas paredzēt nav iespējams. Un nav visu laiku jābaida! Protams, pasaule slēpj daudz dažādu briesmu, tomēr bērnam jāmāca justies drošam un būt priecīgam, nevis saskatīt ļaundari katrā pretimnācējā.
