Ja runājam par labajām ģimenēm, kādus bērnu tiesību pārkāpumus tajās atklāj? 5
Lai bāriņtiesa vispār iejauktos un sāktu pārbaudi, vienmēr runa ir par vardarbību pret bērnu. Ja tā ir izpaudusies kā sišana, noteikti jāpiemin, ka sabiedrībā par to ir dažāda izpratne. Vienam šķiet, ka ar vienu žagariņu pa dibenu – tas nav nekas. Cits uzskata – arī ar trim žagariņiem drīkst, bet vēl kādam gana laba ir siksna ar sprādzi. Bieži vien dzirdam: ko tie bērnu aizstāvji saprot, kas tad tur bija – vienreiz uzšāva, un uzreiz izņēma bērnu no ģimenes! Par vienas reizes uzšaušanu bērnus parasti neizņem, bet jautājums var būt par to, ar kādu priekšmetu, pa kuru vietu un kādas tam bija sekas.
Mēdz arī teikt – bērns nevar uzaugt par kārtīgu cilvēku, ja viņš nav ticis nopērts. It kā tas būtu brīnumlīdzeklis: vienreiz visus noperam, un viņi izaug par kārtīgiem cilvēkiem! Realitāte apstiprina pretējo: jaunieši, kuri izdara likumpārkāpumus, bieži vien ir ļoti stingri audzināti un pārmācīti ne reizi vien, vecākiem neaprobežojoties tikai ar paraustīšanu aiz auss. Audzināšanai ar fizisku spēku ļoti reti ir pozitīvi rezultāti, bet cilvēkiem, kuru dzīve veidojusies veiksmīgi, atmiņā palicis šāds scenārijs – mani nopēra, jo es biju izdarījis kaut ko sliktu, un es izaugu par labu cilvēku, kas bez pēriena droši vien nebūtu noticis. (Smaida.) Bet ir taču cilvēki, kuri nav pērti, bet tik un tā kļuvuši par kārtīgiem cilvēkiem!
Bet kur ir vecāku ietekmes robeža? Nereti taču dzirdam, piemēram, talantīgus mūziķus sakām – paldies vecākiem, ka viņi man bērnībā spieda iet pie klavierēm, citādi es nebūtu kļuvis par to, kas tagad esmu!
Viena lieta, ja bērns tiešām ir ļoti apdāvināts un visi saprot, ka talants ir jāattīsta. Daudzi nemaz nav jāietekmē, lai darītu to, ko no viņiem gaida. Varbūt vienīgi pusaudža vecumā kādam tiešām vairāk gribas futbolu uzspēlēt, nevis sēdēt pie klavierēm. Vecāku pienākums ir palīdzēt bērnam kopt viņa spējas, bet to iespējams darīt, nepazemojot, palīdzot saprast.
Zinu arī neskaitāmus stāstus par bērniem, kuri piespiesti, teiksim, pabeigt mūzikas skolu, bet, kopš aizvēruši skolas durvis, klavierēm vairs nav pieskārušies. Protams, var teikt, ka tas tik un tā daudz devis, jo muzicēšana veicina attīstību, tomēr jāsaprot, kad runa ir par bērna talantu un kad – par vecāku nepiepildītajām vēlmēm. “Ja es nevarēju, lai vismaz mans bērns to dabū!”
Vai arī tiesību sargu redzeslokā nonāk bērni, kurus vecāki, savu ambīciju vadīti, virza lielajā sportā, mūzikā, mākslā, tautas dejās?
Nonāk, bet ne bieži. Lielākoties nevis tāpēc, ka bērni sūdzētos, izņemot dažus nudien patoloģiskus gadījumus, kad bērns, piemēram, tiek ieslēgts istabā vairākas dienas, jo jāspēlē čells. Visbiežāk līdzīgas situācijas pamanām, jo sūdzas vecāki: viņuprāt, skola, pedagogi vai kolektīvs kaut ko nedara, kā pienākas. Iedziļinoties redzam, ka bērns pats negrib vecāku izraudzītās aktivitātes.
Vecākiem vieglāk vainot citus, nevis paskatīties patiesībai acīs, padomāt, ka bērns varbūt ļoti vēlas darīt kaut ko citu, kas pašlaik ir liegts un paliks nesasniegts.
