Uzaudzināt bērnu bez pēriena. Saruna ar Lailu Riekstu-Riekstiņu 5
Šogad pieredzējām dažādus notikumus, kas lika pievērst uzmanību bērnu tiesībām: gan skolēnu masveida ģībšanu dziesmu svētkos, gan skandālu par Liepājas tiesas piespriesto maigo sodu mazas meitenes izmantotājiem. Skatienu no bērniem nenovēršam un uz sarunu aicinām Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšnieci LAILU RIEKSTU-RIEKSTIŅU.
Kā lūkojaties uz vasarā notikušajiem skandāliem, kuru centrā bija bērni?
Tie atklāj, cik plašs ir bērnu tiesību loks. Ja sastopamies ar situācijām, kad, teiksim, ģimenē pieaugušie lieto alkoholu, ir bez darba vai iztikas līdzekļus iegūst nelegāli un notiek bērnu tiesību pārkāpumi, tas visā sabiedrībā izraisa sašutumu un gatavību aizstāvēt viņus. Grūtāk pamanāmi ir gadījumi, kad vecākiem ir augsts sociālais statuss, viņi ir izglītoti un pietiekami turīgi, strādā prestižu darbu. Arī šādās ģimenēs bieži vien ir vardarbība pret bērniem, bet ir daudz grūtāk noticēt, ka tā var notikt. Tad sabiedrība ceļas aizstāvēt – tie taču ir kārtīgi vecāki! Tad sliktas ir bāriņtiesas, kuras izņem bērnus no labajām ģimenēm. Parādās dažādas versijas par to, kāpēc bāriņtiesas tā rīkojas.
Piemēram, bāriņtiesas esot iesaistītas bērnu adopcijas shēmās.
Jāapzinās, ka šīs jomas profesionāļiem nav tiesību izpaust, kāpēc pieņemts lēmums par bērnu izņemšanu no ģimenes. Cilvēki, kuri vēršas plašsaziņas līdzekļos, stāsta savu versiju par notikušo kā par netaisnību, bet problēmas ģimenē parasti neatklāj. Sabiedrībā veidojas neuzticēšanās. To jūtam, kad pie mums vēršas pēc palīdzības un mēs iesakām iet uz bāriņtiesu. “Vai, nē, uz turieni mums bail iet, uzreiz atņems bērnus!” Tas ir pilnīgi aplams priekšstats! It kā tas būtu bāriņtiesas pašmērķis – atņemt bērnus. Tas vienmēr ir ļoti smags lēmums, kas nevienam prieku nesagādā.
Dzirdēts par skandaloziem gadījumiem Skandināvijas valstīs, kad bērni atņemti labiem vecākiem. Vai tur skatījums uz bērnu tiesību pārkāpumiem ir atšķirīgs?
Tur latiņa ir krietni augstāka un pieeja ir cita: ja ir aizdomas par pārkāpumu, vispirms – bērns drošībā, un tad tiek vērtēts un pētīts, kas īsti noticis. Pie mums bieži vien ir otrādi – mēs pētām un vērtējam, bet bērns turpina būt tajā pašā vidē, kas, iespējams, ir nelabvēlīga. Tam ir plusi un mīnusi. Ja situāciju iespējams mainīt, vecāki atzīst problēmas un ir gatavi laboties, protams, vislabāk, ja bērns paliek ģimenē. Vienlaikus pastāv risks: kamēr vērtē un pēta un vecākiem dod otrās iespējas, reizēm viss ir beidzies ar bērna nāvi.
Arī Skandināvijas valstīs bērnu tiesību aizsardzības iestādes ļoti konsekventi nekādu informāciju par noteiktiem gadījumiem nesniedz, tāpēc tas, kas parādās presē vai televīzijā, ir tikai vienas puses – vecāku – viedoklis. Man nav pamata uzskatīt, ka Skandināvijā piepeši kāds atnāktu un atņemtu bērnu normālai ģimenei, kura par viņu gādā un rūpējas.
Reiz palīdzību lūdza sieviete, kura dzīvoja citā Eiropas valstī. Viņa jautāja, vai tiešām uz viņu attiecas tās valsts, nevis Latvijas likumi. Bija vērusies policijā, lūdzot palīdzību, jo cieta no vardarbīga partnera. Palīdzību viņa saņēma, varmākam tika liegts tuvoties viņai un bērnam, bet vēlāk viņa atsāka kopdzīvi ar šo cilvēku. Kad to konstatēja, iestādes gatavojās vērtēt, vai bērns var palikt šādā vidē.
Mums tas šķiet vienkārši: gribēju – gāju uz policiju, gribēju – paņēmu iesniegumu atpakaļ. Kas tur liels, tā ir tikai mana darīšana! Bet citās Eiropas valstīs, ja sieviete izvēlas turpināt dzīvot attiecībās, kurās pastāv vardarbība un bērns tam ir liecinieks, rodas jautājums, vai bērns tur var palikt.
