Pamatīgs lūzums pusmūžā! 2
Krīze bija. Nāca depresijas periods. Īsu brīdi dzēru pat zāles, bet paralēli sāku mācīties trīs virzienos vienlaikus: psihoterapiju, reiki sistēmu un astroloģiju. Turklāt nācās kļūt par vientuļo tēvu! Kādā jaukā dienā manas jaunākās meitas Annas Karolīnas māte, mūziķe, profesionāla skatuves māksliniece, paziņoja: līdz 16 gadiem viņu audzinājusi es, bet turpmāk to darīsi tu, jo es pēc trim dienām braucu uz Angliju.
Tā notiek, taču tas bija sarežģīti. Pirms dažām nedēļām, kad viņa saņēma bakalaura diplomu Latvijas Universitātē, biju ļoti priecīgs, bet vakarā uznāca tāds othodņaks… Nezinu gan, vai to var nosaukt par atvieglojumu, vārds othodņaks šķiet piemērotāks.
Esi izteicies, ka psihoterapija – tāds mierīgs darbiņš vecumdienām. Tā arī ir?
Darbs ir darbs, un katrai maizei sava garoza. Bet, kad kolēģi psihoterapeiti sāk stāstīt, cik viņiem grūti, es saku – pag, pag, mīļais, man ir, ar ko salīdzināt. Kad strādāju ar klientu, 45 minūtes esmu viens pret vienu ar šo cilvēku. Šajā laikā nevar ne pulkstenī paskatīties, ne telefonā, ne laukā pa logu. Visa uzmanība jāvelta šim cilvēkam. Bet… vai tu atceries, kā brauci uzreiz pēc tam, kad tikko biji ieguvusi tiesības, kad pirmo reizi izbrauci viena pati uz ielas un kā brauc tagad? Protams, pie visa pierod. Arī boinga pilots pamanās iemigt, kā esam dzirdējuši. (Smejas.)
Psihoterapeita darbā ir diezgan liela vienpatība. No vienas puses, ir jākomunicē ar pacientiem, no otras – kad esi dienu nostrādājis, nevienu vairs negribas ne dzirdēt, ne redzēt. Tāpēc man īsta Dieva dāvana ir lauku klusums manā mājā Amatas novadā. Tur man nav televizora, tiesa, ir internets, bet no tā aizbēgt vairs nav iespējams.
Pirms savas prakses atvēršanas ilgāku laiku studēji. Biji vecākais grupā?
Gadu ziņā biju vecākais – kad sāku mācīties, man bija 53 gadi. Vienu otru brīdi bija mazliet škrobe, jo tur bija arī jauni dakterīši, tikko beiguši augstskolu… Redzi, visu mūžu esmu pieradis, ka man ātri pielec. Bet tur jutu, ka uztvere vairs nav tik asa.
Mācības bija dārgas. Nebija jau tikai teorija vien – bija arī personiskā terapija, supervīziju plāns… Vienā brīdī, kad teorija bija pabeigta, man aptrūkās naudas. Bet sagadījās tā, ka nomira mana māsa un atstāja mantojumā dzīvokli. To pārdevu un līdzekļus ieguldīju izglītībā. Tas viss kopumā man prasīja četrarpus gadu un aptuveni 8000 latu.
Pirms galaeksāmena bija stress?
Oi… (Jānis Ozols gari nopūšas un ietur pauzi). No eksāmena psihoterapijā visiem ir bail, jo, sākot gatavoties, iet uz regresiju un nāk virsū baigās fobijas. Trauksme bija tāda, ka nedēļu pirms tam sāku pat dzert nomierinošas zāles, bet noliku, un tad bija forši.Lai noliktu eksāmenu, patiesībā jābūt savai privātpraksei – divu pacientu gadījumi ilgtermiņa terapijā ir jāapraksta. Man viens pacients bija ar psihosomatisku saslimšanu, stresa dēļ viņam bija augsts asinsspiediens un sirdslēkmes. Pēc manas terapijas divu gadu garumā viņš varēja četrkārt samazināt asinsspiediena zāļu devas. Otrs gadījums – bērnības trauma un attiecību problēmas. Pēc terapijas cilvēkam atjaunojās pašapziņa un spēja justies līdzvērtīgam vidē, kurā viņš darbojās.
Attiecību sarežģījumi laikam ir problēma, ar ko pie psihoterapeita vēršas visbiežāk.
Tā tiešām ir. Problēmas, kas sākas bērnībā audzināšanas dēļ un bieži vien pat tad, ja vecāki bērnam vēl tikai labu, nereti nāk līdzi no paaudzes paaudzē. Pie psihoterapeita atnāk cilvēki, kas ģimenes kodu vēlas mainīt uz labo pusi. Šis darbs dod lielu gandarījumu, kaut gan terapija ilgst gadiem.
Mans darbs ir palīdzēt cilvēkiem labāk saprast pašiem sevi.
Kādā intervijā esi teicis, ka ļaujot pacientam izvēlēties, kāds viņš vēlas būt – patiess vai pareizs. Vai būt pareizam nav ērtāk, vieglāk?
Pareizums bieži vien žņaudz nost! Zini, kāpēc apprecēju pirmo sievu? Tāpēc, ka viņa neprata melot. Turklāt man bija noplīsusi lielā love. Nesen šī dāma mani uzmeklēja – piezvanīja un teica, ka gribot lūgt piedošanu. Kas bija noticis? Bija nomiris viņas vīrs – tas, pie kura viņa aizgāja, mani pametot. Visu mūžu viņa bija dzīvojusi pareizi. Bija domājusi, ka man tā būs labāk, ka viņa nav mana ranga cilvēks… Nebija jau arī, taču mīla bija milzīga! Pēc šā gājiena pusgadu dzēru, bet viņa aizbrauca, aizmuka uz citu pilsētu.
Piedevi?
Protams, piedevu. Pirmo reizi, kad bija jābrauc, saslimu – psihosomatika nostrādāja. Otrreiz izdevās, satikāmies, visu izrunājām, šķīrāmies draudzīgi. Tagad šad tad sazvanāmies.
Starp citu, mācoties astroloģiju, daudz ko esmu sapratis savu attiecību peripetijās – daudz analizējām savus horoskopus. Abas reizes, kad precējos, tas notika tāpēc, ka tas bija laiks, kad man bija jāprecas. Kas gadījās pa rokai, to noprecēju. (Smejas.)
Kam tev vajadzēja reiki?
Astoņdesmito gadu beigās sāku just Černobiļas sekas – man bija drausmīgas galvassāpes. Jau teicu, ka man bija pieejams viss, kas vien tolaik Latvijas medicīnā iespējams, bet nelīdzēja. Kopš tā laika, kad Balvos strādāju par ārstu, man bija labs draugs dakteris Jānis Šmits no Mārsnēniem. Viņš savulaik kļuva populārs ar to, ka mūža pēdējo pusgadu pie viņa pavadīja aktieris Edgars Liepiņš. Jānis bija apguvis akupunktūru, arī visādas dziedniecības. Arī mani pāris reižu bakstīja ar adatām, bet tad teica – te es neko nevaru, tev jābrauc pie burvjiem. Vispirms viņš mani aizsūtīja uz Enguri pie tādas Anniņas.
Un tu brauci, būdams medicīnas zinātņu kandidāts?
Jā, braucu, analgīnu saujām rīdams un no sāpēm vai pa sienām rāpodams. Anniņa būrās, būrās… Tas bija iespaidīgi – viņa vārdoja ūdeni, sāli, šņabi, pati arī ierāva. Aptuveni divos mēnešos galvassāpes pazuda un tā īsti nav atjaunojušās pēdējo gadsimta ceturksni.
Otrreiz Jānis Šmits mani sūtīja pie Babajeva (Baltijas Astroloģijas skolas direktors Valērijs Babajevs – red.). Arī tas bija interesanti – Babajevs atnāca pie manis uz domi, uz milzīgo kabinetu… Vēlāk, kad man vairs nebija darba, uzmeklēju viņu un viņš teica – tev vajadzētu pašam mācīties. Deva man literatūru, es sāku iepazīt ezoteriku, saprast, kas notiek paralēli tam, ko visi parastie ļautiņi ir ar mieru apzināties.
Vēl pēc kāda laika mani paaicināja uz reiki uguns rituālu. Nejaušības pēc ar savu mašīnu uz tā norises vietu aizvedu Edīti Vēju – dziednieci, rituāla vadītāju. Braucām, runājāmies… Tad bija rituāls. Kā gadījās, kā ne, uznāca baigais gāziens. Man žaketīte cauri slapja, nodomāju – jā, mana mugura pagalam. Atpakaļceļā atkal runājos ar Edīti Vēju, teicu, ka gribētu pie viņas aiziet. Atbraucu mājās, ne man mugura sāpēja, nekā.
Aizgāju pie viņas vienu, otru reizi, līdz viņa man teica – paga, tev viss jau ir dots, jādara pašam! Sāku iet uz reiki nodarbībām. Sekoja pirmā iniciācija, tas notika pēc kāda laiciņa, ne jau tā, uz fikso, mani ļoti vēroja un vērtēja!
Pirms trešās pakāpes bija atkārtota iniciācija. Edīte teica – aizbrauksim uz Siguldu, uz Pēteralu, tur tāda laba vieta! Ieejam alā, viņa noburas… Kad iznācu ārā, mans redzes asums bija palielinājies vismaz divkārt – katrai lapiņai kokā redzēju katru stīdziņu. Edīte teica – labi, lai tad iet līdz skolotāja pakāpei, bet ar nosacījumu, ka tas nekad nebūs tavs bizness. Un tā es esmu reiki skolotāja pakāpē.
Neizlikšos, ka ļoti daudz zinu par reiki iniciāciju…
Kas ir iniciācija? Apziņas iekustināšana un pieslēgšana pie egregora, pie Lielās Sistēmas – dažādās tradīcijās tas notiek dažādos veidos. Arī man tagad ir tam pielaide. Ar ko tu atšķiries no Jāņa Ozola, kāds biji, piemēram, pirms 15 gadiem? Labāk redzu un saprotu lietas. Viss pārējais ir mana brīvā griba, ko es izlemju vai neizlemju darīt. Nezinu, vai esmu labāks vai sliktāks. Labāk sevi apzinos, izprotu, līdz ar to vairāk varu palīdzēt citiem. Reiki un astroloģija man palīdz psihoterapijā – tie ir papildu diagnostiskie instrumenti. Redzēšana gan ir dota visiem – ikviens ir piedzīvojis gaišredzības epizodes, bet reti kurš to ir piefiksējis vai sapratis, kas tas ir. Runājot līdzībās, ikviens ir dzirdējis, kā spēlē klavieres, bet, ja neesi mācījies solfedžo, diez vai atšķirsi re no re minora. Kad esi pamācījies, atšķirību jutīsi! Varbūt neuztrenēsi īstu absolūto dzirdi, bet toņus no pustoņiem atšķirsi. Tas pats ir ar citām spējām, arī tās jātrenē.
Kādus cilvēkus tu noteikti neņemtu pie sevis terapijā?
Man neiet ar tiem, kuri izturas emocionāli vardarbīgi pret bērniem. Šādi pacienti man ir bijuši. Principā es saprotu, ka viņi nav vainīgi, ka paši, iespējams, piedzīvojuši vardarbību, un tā ir diezgan bieži. Taču man šādus cilvēkus gribas sūtīt mājās. Tas gan nav jādara, jo viņi paši jūt manu attieksmi. Varbūt šajā jautājumā neesmu pietiekami profesionāls, mans tolerances līmenis vēl nav tik augsts, kā psihoterapijas kanonos paredzēts.
Arī radus un draugus neņemtu – tas nebūtu profesionāls darbs. Varu šos cilvēkus novirzīt pie kāda kolēģa. Ja jau ņemu par to naudu, gribu darbu darīt kārtīgi.
Savā profilā feisbukā esi ievietojis vairākus rakstus par iepriekšējām dzīvēm un arī intervijās esi izteicies, ka varot redzēt citu agrākās inkarnācijas.
Esmu diezgan daudz iedziļinājies savās iepriekšējās dzīvēs. Tas man ir palīdzējis saprast, kāpēc man iet tā, kā iet. Esmu arī saticis daudz cilvēku no iepriekšējām dzīvēm un mēģinājis saprast, ko mums vajadzētu darīt citādi, lai mēs šajā dzīvē varētu labāk sadarboties. Bet tas ir garāks stāsts – lekcija par to, kā tas notiek. Aizejot kādā vēsturiskā vietā, var redzēt iepriekšējos notikumus, tā sauktās enerģētiskās matricas, piemēram, aizej uz kādu vecu svētvietu un redzi, ka tur ir stāvējusi piramīda, kas vēlāk nojaukta. Par to, kas ir šo enerģētisko struktūru veidi, no kā šī vīzija sastāv, notiek gan zinātniskas, gan nezinātniskas diskusijas, taču tās pastāv, un tās veido cilvēki. To, kas prot to darīt, kļūst arvien vairāk un vairāk. Zināšanas strauji izplatās. Protams, tās arī komercializējas vai reizēm tiek izmantotas ļaunprātīgi, bet tā jau notiek ar visām lietām.
