Kāds bija iemesls, lai tā rīkotos? Parādīji raksturu? 2
Raksturs man bija šerps, bet tam nebija nekādas nozīmes. Vēlāk, kad jau biju lielos amatos, tie paši, kas mani toreiz stumdīja, nāca pie manis uz Rīgas domi dabūt to vai šito. Reiz pajautāju – vecīt, kas tad tolaik tur bija? Man atbildēja: jā, toreiz bija tāda nostādne – ņe naš čelovek (nav savējais – krievu val.). Lēnām slīgu vieglā depresijā, sāka parādīties galvassāpes un citas ar Černobiļu saistītas veselības problēmas, bet nāca Atmodas laiks, izveidojās Helsinku grupa. Sākumā šķita – tie gan ir baigie veči! Tad tajā iestājās dakteris Juris Vidiņš, mans kursabiedrs Mārtiņš Āboliņš. Man pielēca – pag, es taču arī varu! Pa Maskavas laiku man bija izjukusi ģimene, darbā negāja… Sāku veidot politisko karjeru. 1988. gada pavasarī iestājos Helsinku grupā. Septembrī mani pie sevis izsauca Medicīnas institūta partijas sekretārs docents Olafs Ūdris un teica: “Ziniet, biedri Ozol, jūsu politiskā darbība un darbs institūtā nebūs savienojami!” Pēc dažiem mēnešiem atlaida no darba un nekur vairs nepieņēma – ne slimnīcā, ne poliklīnikā, nekur, kaut gan ķirurģijā nekāds švakulis nebiju.
Kādus četrus mēnešus braukāju ar veco žigulīti – taksoju. Politiskais jandāliņš turpinājās. Kopā ar domubiedriem nodibinājām pirmo politisko partiju pēckara Latvijā – Latvijas Atdzimšanas partiju. Kompānija bija forša. Mani ievēlēja par deputātu Rīgas domē, tur četrus srokus esmu nolauzis. (Smejas.) Kad ķēros klāt, kaut kā viss aizgāja. Tas modelis, ko ar skandālu ieviesu Rīgā, būtībā darbojas joprojām, kaut gan ir visādi deformēts un čakarēts.
Ko tu sauc par savu modeli?
Ne jau citas tabletes rakstīt! Ieviesu citu saimniecisko mehānismu – uzņēmējdarbības principu.
Sekoja darbs Rīgas 1. slimnīcas vadībā. Pēc Latvijas Atdzimšanas partijas likvidēšanas paspēju pabūt Latvijas Kristīgo demokrātu savienībā – šī ideoloģija joprojām man ir vistuvākā, bet, kad viņi izšķīda, būtībā kļūstot par sociāldemokrātiem, iestājos Latvijas ceļā. Biju slimnīcas direktors, politiskā aizmugure bija vajadzīga, turklāt šī partija tolaik atbilda diviem maniem kritērijiem – tajā bija vismazāk muļķu, un tās biedri mani visretāk bija pievīluši: kas bija sarunāts ar Latvijas ceļa večiem, tas arī notika. Viņi turēja vārdu.
Saistīja politika un administratīvais darbs? Medicīna vairs neinteresēja?
Jau tad, kad iestājos Helsinku grupā un redzēju, ka medicīnā man iet grūti, sapratu – tā nav tik daudz mana, bet gan sistēmas vaina. Nolēmu, ka darbošos, lai sistēmu mainītu. Turklāt fonā bija doma – man taču tā Černobiļa, tik un tā drīz miršu.
Tik slikti juties?
Kad strādāju medicīnas institūtā, man bija pieejams viss labākais, kas vien Latvijā tolaik bija, bet īstas izpratnes par černobiliešu ārstēšanu nebija nevienam. Kaut ko darīja, kā nu prata, bet tā bija grābstīšanās pa tumsu. Tāpēc domāju – darīšu vismaz tā, lai maniem kolēģiem nākotnē būtu vieglāka dzīve, ja jau esmu nonācis pie svirām. Domāju, man izdevās diezgan daudz, gan runājot par Rīgu, gan Latviju kopumā. Esmu piedalījies daudzu stratēģisko dokumentu izstrādē, piemēram, likumprojekts par ārstu praksēm ir manis rakstīts. Bet sistēmiskās pārmaiņas cilvēki uztver ar grūtībām. Ja kaut kas izremontēts vai nopirkts ļoti smalks aparāts, to pamana, bet reformas nav redzamas un aptaustāmas.
Kamēr biji slimnīcas direktors, vēl operēji?
Sākumā jā, bet bija taču arī Rīgas dome un citi darbi, tāpēc operēju vairs tikai naktīs vai sestdienās. Drīz nevarēju atļauties arī to – pretējā gadījumā slimnīca sāktu brukt un nobrauktu lejā no kalna. Redzi, ja naktī kādu izoperē, no rīta aizej uz reanimāciju apskatīt un nodomā – vakarā, pirms iešu mājās, savu slimnieku apskatīšu. Dienā iegrimsti darbos un tikai deviņos vakarā atceries – ak vai, man taču pacients bija jāapskata! Zvani uz reanimāciju, interesējies… It kā viss kārtībā, bet tas nav stils. Ķirurģija prasa pilnu atdevi, tas nav brīvdienu hobijs, tāpēc sapratu, ka jābeidz. Turklāt man bija jau 50 gadu – tas ir vecums, kad ķirurgus vajadzētu laist pensijā. Metu mieru, kļuvu tikai par administratoru un politiķi.
