Monika Zīle: Aiz dedzīgajiem aktīvistu lozungiem – cilvēku ikdienas vajadzību ignorēšana. Uz Zaļo kursu – pāri līķiem? 34
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Liels īstenības pārspīlējums traucē saskatīt tās patiesos vaibstus.” Žermēna de Stāla
Visos laikos bijušas lietas, par kurām labāk neizteikties, kad apzinies viedokļa nesaderību ar publiskajā telpā plaši daudzināto. Tikai īstu un pārbaudītu domubiedru pulkā drīkst apšaubīt, piemēram, vairāk nekā simt miljonus eiro vērtās Mežaparka estrādes nepieciešamību.
Pa kaktiem gan čukst, ka celtnes apsaimniekošanas izmaksas vēl raisīs ģīboņus un jaunus lielus izdevumus pēc ziemas paviesošanās estrādē.
Bet pagaidām jāturpina skaļi apjūsmot dārgo būvi, ko izmantos, iespējams, reizi divos gados.
Apšaubīt tādas vajadzību, kad dzīvojam arvien knapāk, – sargi, Dievs… Labākajā gadījumā dabūsi apsūdzību patriotisma trūkumā. Mēs taču nedrīkstam skopoties tāpēc, ka Baltijas kaimiņi, savus Dziesmu svētkus tāpat godājot, šo nacionālo tradīciju kopj lētāk un saprātīgāk.
Bet par to pagaidām – kuš! Jātur mute līdz brīdim, kad publiskos pilnīgi visas ar šo lielummānijas izrādīšanas projektu saistītās izmaksas vai pirms 14. Saeimas vēlēšanām kāds politiskais spēks būs pietiekami drosmīgs iztirzāt Mežaparkā iztērēto miljonu lietderību.
Igauņiem un lietuviešiem esot augstāks dzīves līmenis. Un tad? Toties daži mūsu politiķi kā rūdīti gargabalnieki joņo pa priekšu laikmetīgo problēmu risinājumu lokomotīvei, nolēmuši vistuvākajā termiņā apsteigt ne vien Eiropas, bet arī pasaules Zaļā kursa īstenošanas aktīvistus.
Protams, vides piesārņojums ir šolaiku civilizācijas posts: indē gaisu, augsni un ūdeņus un, klimatu nelabvēlīgi ietekmējot, atsevišķus planētas reģionus draud pārvērst tuksnesī, bet šo apvidu iemītniekiem lemj nomadu nākotni.
Baiso realitāti ar neslēptām bažām uzlūko gan valstu vadītāji, gan sabiedrība, un atbildību par vides tīrību veicinošas aktivitātes ir norma.
Diemžēl tās iegūst nepatīkama viepļa vaibstus, ja Zaļā kursa programmu zirgu pasteidz apseglot ekstrēmi noskaņotas personas, kuru darbībā skaidri izlasāms nodoms ievākt politisku ražu un pakāpties uz augstākas varas skatuves.
Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas vadītāja Edmunda Cepurīša (“Progresīvie”) nesenais paudums par gatavību jau drīz liegt jaunu gāzes apkures katlu uzstādīšanu tulkojams vienīgi kā tāla dzīvošana no realitātes un cilvēku ikdienas vajadzību augstprātīga ignorēšana.
Bez šaubām, gāze nav eliksīrs planētas plaušām. Taču, ja Cepurīša kungs negrib sava vides eksperta titula (diez kur tādus piešķir?) apšaubījumu un izsmiešanu, tad pirms skaļā paziņojuma viņam derēja mobilizēt visu “Progresīvo” draudzi nopietnai galvaspilsētas apkures sistēmu izpētei un pārmaiņu variantu aprēķiniem.
Tādu Rīgas pašvaldībai šobrīd nav, bet katrs bezjēgas blīkšķis veicina skepsi par Zaļā kursa pasākumiem.
Arvien biežāk izskan viedokļi, ka Zaļā kursa īstenošanas procesā neiztiks bez sektantiski iekrāsotām vides aktīvistu grupām, kas planētas glābšanas vārdā būs gatavas, tautas valodā izsakoties, iet pāri līķiem.
Ar “Progresīvajiem” tik ļauni nav. Tomēr Rīgas domē vērojamās partijas iniciatīvas liecina, ka šī politiskā veidojuma uztverē Latvija beidzas pie Juglas un Ziepniekkalna. Ja viņi iegūs 14. Saeimas mandātus, būs jautri. Tik jautri, ka gribēsies raudāt balsī.
