“Uz vizīti mēroju garu ceļu, bet tās ilgums bija vien 7 minūtes” – paciente ar smagu diagnozi sūdzas par mediķu attieksmi pret pacientiem 89
Ņemot vērā uzsākto rakstu sēriju par iedzīvotāju piedzīvoto medicīnā, ar LA.LV sazinājās arī Laine. Viņa daudz ko vēlējās paturēt pie sevis, neatklāt detaļas un konkrētus mediķu vārdus, taču tomēr vēlējās izrunāt savu sāpi, cerot, ka vismaz kāds aizdomāsies par to, kādu attieksmi viens pret otru rādām. Jo lielas lietas sākas no šķietamiem sīkumiem.
Arī LA.LV mērķis nav kritizēt kādus konkrētus mediķus vai slimnīcas, mēs vēlamies veicināt lielāku iejūtību vienam pret otru. Ne tikai medicīnas jomā vien. Un tas pat nemaksā naudu…
Bet nu pie stāsta!
Lainei ir multiplā skleroze – salīdzinoši jauna slimība. Viņa ir neirologa uzskaitē jau kopš 2016. gada, tiesa gan, sākumā diagnoze vēl nebija skaidra, tika izrakstīti medikamenti, ik pa laikam vizītes pie ārsta, bet ikdienas dzīve turpinājusies.
Tā sagriezusies kājām gaisā 2021. gadā, kad magnētiskās rezonanses laikā tika noteikta diagnoze – multiplā skleroze. Perēkļi izveidojušies muguras smadzenēs, galvā.
“Līdz tam es nesūdzējos, man ķeksīša pēc laiku pa laikam bija jāiet pie ārsta, taču pēc tā 2021. gada kļuva skaidrs, ka man visu laiku jābūt speciālistu uzraudzībā. Šī slimība vēl ir salīdzinoši maz izpētīta, lai tā neprogresētu, ir jālieto atbilstoši medikamenti,” stāsta Laine.
Stāstu jo interesantāku padara vēl kāds fakts: “Mēs ģimenē ar šo slimību slimojam divi – es un mans brālis. Domāju, ka tas ir tiešām rets gadījums un mediķiem arī būtu interesants izpētei, kāpēc slimība ir skārusi divus tik tuvas radniecības cilvēkus.”
“Varbūt es esmu pārāk emocionāla? Varbūt es pārspīlēju? Es zinu, ka ārsts ir ārsts, bet es esmu nulle – tāda sajūta tiek radīta. Piemēram, diagnoze tika uzstādīta 2021. gadā, bet pirmos medikamentus saņēmu vien pēc gada. Tad ārsts bija atvaļinājumā, tad bija citas aizķeršanās. Cilvēcīgi viss ir saprotams, gadās taču visādi.”
Laine nedzīvo Rīgā, viņa mīt Latvijas reģionā, no kura ir pāris stundu brauciens līdz Rīgai, bet viņa to mēro, jo ģimenes ārsts tik specifiski viņas slimību nepārzina un arī saasinājuma brīžos diemžēl īsti palīdzēt nevar.
“Uz beidzamo vizīti pie neirologa arī mēroju tālu un ilgu ceļu, ņēmu darbā brīvdienu. Bet vizītes ilgums bija vien 7 minūtes. Uz mani paskatījās, teica, ka analīzes ir labas (to nu jau arī pati protu apskatīt), izrakstīja zāles un viss. Ieminējos, ka man stipri sāk un tirpst roka, uz ko izskanēja atbilde, ka tur neko nevar palīdzēt, ir vienkārši jāsadzīvo. Kad iznācu no kabineta, man acīs sariesās asaras… Bija sajūta, ka nevienam neinteresēju, manas sāpes ir vienaldzīgas.”
Ja rodas kādas grūtības vai saasinājumi, mediķi operatīvi nav pieejami, ir jāstājas rindā uz vairākām nedēļām, gaidot tuvāko brīvo laiku.
Tāpat katru gadu neirologam nogādāju ģimenes ārsta nosūtījumu slimības novērošanai visam gadam. Tālāk jau vairs neesot nozīmes, vai pacients kaut reizi gadā tiekot satikts.
“Mēs ar brāli apmeklējam dažādas Latvijas slimnīcas, taču mums iet pilnīgi vienādi, attieksme ir līdzīgi vienaldzīga. Un es nerunāju te par mazām slimnīcām, tās ir vadošās galvaspilsētas slimnīcas. Pamata sajūta ir, ka pacients ir pavisam vienaldzīgs – atnes norīkojumu, bet ar savām problēmām tiec galā pats.”
Lainei ir grūti pat ro runāt, kaklā nemitīgi ir kamols, jo ir liela netaisnības sajūta. Viņa esot gatava maksāt, lai tikai mainītos attieksme, lai daudzo stundu ceļš uz Rīgu vainagotos vismaz nelielā iedziļināšanās. Runa nudien neesot par naudu, bet cilvēcīgu attieksmi, ko tik ļoti gribas sagaidīt.
