Miruši pat vairākas stundas 3
Vēl līdz gluži nesenam laikam zinātnieki uzskatīja, ka tajā gadījumā, ja noslīkušu cilvēku neizvelk no ūdens piecu sešu minūšu laikā, viņš neizbēgami aizies bojā no neatgriezeniskām patoloģiskām izmaiņām galvas smadzenēs, ko izraisa kritiska skābekļa nepietiekamība. Taču, izrādās, aukstā ūdenī šis termiņš var būt pat ievērojami lielāks.
Piecgadīgais norvēģu zēns Vegards ziemā ielūza upes ledū. Pēc 40 minūtēm bērna ķermeni bez dzīvības pazīmēm iznesa krastā, uzsākot mākslīgo elpināšanu un sirds masāžu. Un jau drīz parādījās dzīvības pazīmes. Pēc divām diennaktīm atgriezās arī apziņa, un pirmais, par ko interesējās bērns, bija pazudušās brilles… Aptuveni tikpat ilgu laiku zem aizsaluša dīķa ledus pavadīja amerikāņu students Braiens Kanihems. Kad viņu atrada un izvilka krastā, visas pazīmes liecināja, ka viņš ir miris. Tomēr viņš atdzīvojās un jau pēc divām nedēļām atgriezās koledžā bez būtiskām “nomiršanas” pazīmēm.
ASV Mičiganas universitātes medicīnas centra ārsts Martins Nemirofs uzskata, ka “ne gluži visi cilvēki, kuri no ūdens izvilkti jau sazilējuši, neelpojoši un acīmredzami miruši, patiešām arī ir miruši, pat tajā gadījumā, ja zem ūdens pabijuši ilgāk par pusstundu”. Raugi, zemā ūdens temperatūra ievērojami palēnina vielmaiņu, ļaujot smadzenēm bez jebkādām paliekošām sekām bez skābekļa darboties ilgāk par piecām minūtēm. Protams, tas tā nenotiek pilnībā visos gadījumos, taču no Nemirofa 15 apsekotajiem slīkoņiem 11 cilvēki atgriezušies dzīvē bez vismazākajiem centrālās nervu darbības traucējumiem.
Šajā jomā ir arī savi rekordisti. Č. Fiores un A. Lindsberga grāmatā “Ceļā uz Ričmondu” pausts, ka visilgāk “reģistrētas nāves” stāvoklī pabijuši kanādieši Edvards Miligans un Džīna Džobouna – pirmais bijis miris aptuveni divas stundas, savukārt Džīna to pārspējusi teju vai divkārt!
Atgriežoties mājās pēc viesos pavadītas nakts janvāra sniegputenī Džīna ceļā pēkšņi zaudēja samaņu. Pulksten septiņos no rīta viņu atrada nejaušs garāmgājējs, taču apstākļu sakritības dēļ slimnīcā viņu nogādāja tikai pēc pusotras stundas. Sirds jau bija pārstājusi darboties, ķermeņa temperatūra nokritusi līdz 11 grādiem, viņa neelpoja, līdz galējai robežai ieplesti acu redzokļi. Džīna bija mirusi aptuveni četras stundas (!), bet visu šo laiku septiņi ārsti, desmit medmāsas un vēl vairāki sanitāri cīnījās par viņas atgriešanu dzīvē. Un tas izdevās.
Tomēr tas, iespējams, vēl nebūs īstais rekords. Krievijas Ļeņingradas apgabala šoferis Vasilijs, atgriežoties mājās no darba, pēkšņi zaudēja samaņu. Tas notika īstajā krievu ziemā, kad temperatūra ir mīnus 30 grādi. Garāmgājēji nosalušo cilvēku atrada tikai agri no rīta. Ātrās palīdzības ārsts jau vairs nesaklausīja pulsu, cietušā roku plaukstas klāja apledojums, ledū sasalušas pat siekalas mutē. Tomēr ārsti izlēmuši cīnīties. Vispirms Vasiliju ievietoja siltā vannā, ievadīja sirds un tonizējošos līdzekļus, tad novietoja gultā zem īpaša karkasa, uz kura nostiprinātas elektriskās lampas. Pateicoties šai sasildīšanai, cietušais ātri atkopās, atguva samaņu un drīz jau sāka pats staigāt.
Tomēr vispārsteidzošākais atgadījums noticis Mongolijā, kur 1987. gadā stepē zēns 12 stundas nogulēja sniegā mīnus 34 grādu temperatūrā un vēlāk izdzīvoja. Kad zēnu atrada, viņš vairs neelpoja un viņam nebija pulsa. Tiesa, pēc pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanas pulss atjaunojās – divi sitieni minūtē. Pie darba ķērās reanimācijas speciālisti, un vairāku stundu ilgā darbā izdevās atjaunot zēna elpošanu. Pēc diennakts viņš pakustināja pirkstu, vēl pēc vienas – jau pacēla roku. Apziņa pilnībā atgriezās vēl pēc divām diennaktīm. Bet pēc divām nedēļām zēnu izrakstīja no slimnīcas, izsniedzot lakonisku slēdzienu: “Patoloģisku izmaiņu nav…”
