Sasalst ledū un atdzīvojas 3
1961. gada martā kādas Kazahstānas padomju saimniecības jeb sovhoza slimnīcas morgā nogādāja vīrieša līķi. Bija ziema. Kā jau pienākas, mediķi sastādīja apskates aktu, kurā ierakstīja, ka sastingušais ķermenis pilnībā apledojis, ir bez dzīvības pazīmēm, paklauvēšana pa ķermeni izraisa dobju skaņu, gluži kā sitieni pa koku, temperatūra uz ķermeņa virsmas ir zemāka par nulli, acis plati ieplesta, un uz tām izveidojusies ledus garoziņa, pulss un elpošana sajūtama, diagnoze – vispārēja sasalšana, klīniskā nāve…
Taču kāds no ārstiem, neskatoties uz tādu slēdzienu, tomēr uzsāka enerģiskus atdzīvināšanas pasākumus: sildīja cietušo ar siltu ūdeni, stimulēja sirdsdarbību, veica mākslīgo elpošanu un sirds masāžu. Aptuveni pēc pusotras stundas intensīva darba ārstam izdevās cilvēku atgriezt dzīvē, lai gan nācās viņam amputēt roku pirkstus. Un tikai tad noskaidrojās, ka cietušais ir 29 gadus vecs traktorists, kurš pa vientuļu stepes ceļu braucis savā traktorā, taču pēkšņi spēkrata motors apklusis un vairs nav bijis iedarbināms. Tālāk bijis jāiet kājām, taču spēki aukstumā ātri izsīkuši, viņš apsēdies atpūsties un iemidzis. Sniegā viņš nogulējis aptuveni trīs četras stundas…
Savukārt 1967. gadā Tokijā kādā karstā vasaras dienā kravas refrižeratora, ar kuru pārvadāja “sausā ledus” jeb cietās ogļskābes gabalus, šoferis Masaru Saito bija izlēmis mazliet atpūsties un atvēsināties savas mašīnas saldējošajā kamerā. Taču refrižeratora durvis negaidīti aizcirtās, un Masaru nokļuva lamatās. Kad viņu no turienes atbrīvoja, viņš jau bija absolūtā sasaluma stāvoklī bez dzīvības pazīmēm. Viņu nogādāja tuvākajā slimnīcā, kur dīvainā kārtā ārstiem izdevās glābt viņa dzīvību.
