Karavīri atgriežas ierindā 3
Līdzīgu gadījumu ir daudz. Amerikāņu psihiatrs Džordžs Ričijs jaunībā (1943. gadā) dienesta laikā armijā saslimis ar abpusēju pneimoniju un nokļuvis kara hospitālī, kur ārsti konstatēja viņa nāvi. Džordžs vēlāk runājis ar attiecīgo ārstu, kurš joprojām apliecinājis – kad apskatījis Džordžu, viņš bijis miris, neapšaubāmi. Taču pēc deviņām minūtēm kareivis, kura pienākums bija nogādāt līķi uz morgu, atskrējis pie ārsta, lūdzot, lai injicē “līķim” adrenalīnu. Ārsts to arī izdarījis – tieši sirds muskulī, un, pats sev par milzīgu pārsteigumu, noraudzījies, kā Džordžs vienkārši “pieceļas no miroņiem”. Tas joprojām paliekot kā visnesaprotamākais gadījums šā ārsta dzīvē, jo praktiski neesot iespējams tādā gadījumā izdzīvot bez smadzeņu darbības neatgriezeniskiem traucējumiem vai vēl kādām būtiskām problēmām.
Par līdzīgu gadījumu kara laikā Vjetnamā savā grāmatā “Romeo kļūda” vēsta L. Votsons. Smagi ievainotu amerikāņu kareivi nogādāja kara hospitālī, kas aprīkots ar tolaik vismodernākajām medicīniskajām iekārtām. 45 minūtes ārsti izmisīgi centās saglābt viņa dzīvību, taču tas neizdevās. Aparatūra skaidri apliecināja – kareivis ir miris. Viņu nogādāja morgā, kur pēc četrām stundām viņš vienkārši pats atdzīvojās.