Uz Vīni pēc miera un omulības 0
Tik agri – pulksten 11 – uz lāvas pirtī esmu pirmo reizi. Turklāt Vīnē un kopā ar austriešu dāmām cienījamos gados. Lāvas kaimiņienes ir runīgas, grib iepazīties un uzzināt, kuru valsti es pārstāvu. Kad noskaidrojušas, priecājas, ka neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta, ka latviešiem, tāpat kā austriešiem, ir savas pirts tradīcijas.
Tikai atšķirība tāda, ka Austrija ir bagāta ar termālajiem minerālūdens baseiniem, kuros var izpeldēties, rūdot organismu pirms un pēc pirts priekiem.
Austriešu pensionāri tur dzīvojas stundām – karsējas pirtī, peldas, atslābinās atpūtas krēslā, tad atkal karsējas un peldas. Pirms došanās mājup dāmas tin viena otrai matos ruļļus, palīdz ieziesties ar smaržīgiem krēmiem, lai pēc tam dotos uz kādu kafejnīcu vai konditoreju iemalkot Austrijas kafijas klasiku “Melange” vai “Fiaker” – kafiju ar saldkrējuma cepurīti.
Pēc šīm veselīgajām nodarbēm neķeras klāt Vīnes šnicelei, kuras apjomīgums pārspēj vislielākā izēdāja fantāziju. To gan nevar teikt par kungiem, kuri nav nekādas kafijas tantiņas, kam izsalkuma remdēšanai pietiek ar mazumiņu.
Pievakarē Vīnes minerālūdens baseini ir pilni ar jauniešiem, kuri ne tik daudz karsējas, cik trenē muskuļus.
Bādenes avotos
Varbūt izklausās mazliet dīvaini, ka savu stāstījumu par Vīni nesāku ar Šēnbrunnas, Belvederas, Hofburgas pilīm, Vīnes operu vai Stefana katedrāli, bet gan baseiniem un pirtīm. Par šiem kultūrvēsturiskajiem objektiem var izlasīt katrā ceļvedī un Austrijai veltītā grāmatā, kamēr sadzīviskās tradīcijas ir mazāk zināmas un izjustas.
Šaubos, ka daudziem tikpat labi kā Vīne ir zināma arī 26 kilometrus attālā nelielā kūrortpilsētiņa Bādene (Baden bei Wien), kas izvietota uz Vīnes meža austrumu nogāzēm un iedzīvotāju skaita ziņā ir apmēram Valmieras lielumā. Pirms padsmit gadiem, kad pirmoreiz apmeklēju šo jauko vietu, tur tikpat kā nemanīju nevienu cittautieti, tagad krieviski runājošā publika Bādenē vairs nav nekāds retums. Daļa tur iegādājusies pat īpašumus un dzīvo kā savās mājās.
Šī kūrortpilsētiņa ir miera osta dāmām un kungiem labākajos gados, kas lēnā ritumā vada savas dienas, sēžot uz soliņa Kūrparkā netālu no Austrijas vecākā kazino un klausoties mūziku vai arī dodoties uz slēgto baseinu vai Art Deco stila peldētavām vasarā.
Arī tūristiem pēc garajām pastaigām būtu vēlams tos apmeklēt, jo Bādene ir slavena ar 15 karstajiem sērūdeņraža avotiem un pelde šādā avotā, ja vien jums nav nopietnas sirds problēmas, nāk par labu gan veciem, gan jauniem. Pat Romas imperators Marks Aurēlijs slavinājis Bādenes sērūdeņraža avotus un droši vien arī Volfgangs Amadejs Mocarts, Francis Šūberts un Ludvigs van Bēthovens, kurš Bādenē komponēja Devīto simfoniju, savulaik smēluši tur spēku. Nemaz nerunājot par Napoleonu, kurš tur ne reizi vien atpūties kopā ar sievu Mariju Luīzi.
Savulaik pie Bādenes kazino ik pēc stundas varēja vērot un klausīties klasisko mūziku dejojošo gaismas strūklaku izpildījumā, taču ar laiku bādeniešiem šis prieks kļuva par dārgu. Interesanti, ka tajā laikā, kad Bādenes pašvaldība nolēma samazināt tēriņus uz strūklakas rēķina, Rīgas domē treknajos gados raisījās spraigas sarunas par līdzīgas strūklakas palaišanu Rīgā. Sak, kāpēc gan lai tas, kas vairs nav pa spēkam austriešiem, nebūtu pavelkams latviešiem!
Pie ūsaiņa Alpos
Apbrīnoju tūristus, kas dienas laikā spēj apmeklēt pat trīs muzejus ar plašām ekspozīcijām un nenogurt. Man parasti pietiek ar vienu, lai vairāk neko negribētos, tāpēc daudz labāk jūtos ārpus izstāžu zālēm – Alpu kalnos.
No Bādenes ar vilcienu var aizbraukt uz Wien Neustadt, pēc tam pārsēsties vilcienā, kas kursē uz Puchberg am Schneeberg, no turienes pa vairāk nekā simt gadu vecu zobrata dzelzceļu ar Salamander kalna vilcienu uzbraukt Šnēbergā, augstākajā virsotnē (2076 metri virs jūras līmeņa) Raksalpu kalnu grēdā.
Patlaban sliedes tiek remontētas, un vilciens atsāks kursēt no 27. aprīļa, bet sezonu beigs 4. novembrī. Nepilnas stundas braucienā var iemūžināt Alpu gleznainās ainavas, bet, sasniedzot galamērķi, uzvilkt siltāku jaku, cepuri un cimdus un, protams, zābakus ar biezu zoli, lai varētu izstaigāt kalnu takas.
Pirms došanās kalnos gan vajadzētu zināt laika prognozi, lai nesanāk tā, ka kalnā ir lietus un migla, kas aizēno brīnišķīgās dabas ainavas un sabojā visu ceļojumu. Kalna maršruti ir izlikti dzelzceļa stacijā, un katrs var izvēlēties saviem spēkiem atbilstošāko.
Pēc kārtīgas pastaigas pienākas sātīga maltīte, un daudzi kalnu taku mīļotāji, arī es, jau nezin kuro gadu iegriežas netālu no kalna virsotnes dzelzceļa stacijas uzceltajā “Dambckhaus” – mājīgā ģimenes kafejnīcā, kur var uzēst gan asinsdesu, gan štovētus kāpostus, Vīnes šniceli, aknu knēdeļzupu, ābolu strūdeli un citus gardumus. Bet uz atvadām namsaimnieks, kuru kuplo ūsu dēļ esmu iesaukusi par ūsaini, atvadās no katra viesa, liekot saskandināt un izdzert glāzi šņabja. Brauciens lejā uz Puchberg izvēršas samērā miegains – par to gādā svaigais Alpu gaiss un ūsaiņa bagātīgās pusdienas.
Ja nu jums gadās nokļūt Vīnē vai Bādenē pirms kalna vilciena sezonas atklāšanai, tad droši varat aizbraukt līdz Puchberg un no dzelzceļa stacijas izvietotajā shēmā izvēlēties kalna taku, pa kuru pastaigāties, kamēr muskuļos ielīst nogurums. Turpat ir arī pansijas, kur apmesties, lai kalnā kāpšana nebeigtos tikai ar vienu dienu.
Mācieties no Sisī!
Kad tūrists ir fiziski nokausēts, īsi pirms došanās mājup iesaku gūt arī nelielu garīgo baudu, apskatot kādu dižā austriešu gleznotāja Gustava Klimta 150. gadadienai veltītu izstādi. Piemēram, iegriezties Belvederes pilī, kur atgriezusies slavenā Klimta glezna “Skūpsts”, mākslinieks pirmoreiz to izstādīja 1908. gadā un guva lielu ievērību.
Ja nevēlaties skatīties Klimtu, tad nevilsieties, ja apmeklēsiet Austroungārijas imperatores Elizabetes (1837 – 1898) jeb tautā mīļi sauktās Sisī muzeju Hofburgas pilī Vīnes centrā. Īpaši svētīgi tas ir sievietēm, lai uzzinātu, kā 1,72 metrus garajai Sisī izdevās saglabāt savu šmaugo augumu ar vidukļa apkārtmēru 51 centimetrs un svaru – 47 kilogrami. Nē, Sisī nav mocījusies ar anoreksiju, bet ēdusi veselīgu uzturu un palaikam ievērojusi arī diētu, lietojot tikai augļus vai pienu.
Grūti stādīties priekšā, kā Sisī tas izdevies, zinot, ka Hofburgas pilī bieži notika svinīgas pieņemšanas un mielasti ar deviņiem līdz trīspadsmit ēdieniem un tie ievilkušies līdz pat pusnaktij. Neraugoties uz bagātīgajiem mielastiem, savu grāciju spējis saglabāt arī Sisī vīrs ķeizars Francis Jozefs. Viņš gan pie diētām neesot turējies.
Grēks neiegriezties omulīgajā Cafe Central
Labākā vieta Vīnē kāju atpūtināšanai pēc muzeja apmeklējuma ir Cafe Central (Herrengasse 14), kas durvis vēra 1856. gadā un bija vietējās buržuāzijas un politiķu iecienīta iegriešanās vieta. Starp citu, arī Ļevs Trockis tur mēdzis iedzert kafiju un uzspēlēt šahu. Vēstures fakti liecina, ka Cafe Central bijusi arī psihoanalītiķa Zīgismunda Freida kafijošanas vieta, īpaši pēc Vīnes psihoanalītiķu padomes sēdēm.
Maldāties, ja domājat, ka šī omulīgā kafejnīca, kur vakaros skan klavierspēle, ir ļoti dārga. Krūka mājas vīna, “Melange” un bagātīga salātu porcija jums maksās ne vairāk kā 13 eiro. Ja pasūtīsiet vien kafiju un bagātīgu porciju pankūku ar plūmju ievārījumu vai zahertorti (Sachertorte), iznāks vēl lētāk. Starp citu, Vīnes kafijas namu īpašnieku kluba biedri ir panākuši, ka Austrijas galvaspilsētas kafejnīcas, no kurām pirmās jau parādījušās 17. gadsimtā, ir ieguvušas UNESCO aizsardzības statusu.
Ne viens vien students apgalvo, ka Vīnē jūtas pārāk mierīgi, ka tur pietrūkst trauksmes un adrenalīna. Es gan varu sacīt pretējo – tieši miers un omulība (gemutlichkeit) mudina šeit atgriezties vēl un vēl.
Uzziņa Aviobiļete Rīga–Vīne–Rīga – 120 eiro, sabiedriskā transporta biļete Vīnē 72 stundām – 13,60 eiro, tramvaja vai vilciena biļete Vīne–Bādene – 7 eiro, Salamander kalna vilciena biļete – 13 eiro, pusdienas vai vakariņas restorānā ar glāzi vīna – 20 eiro. |
