“Uz vienu randiņu ieradās pavisam normāls vīrietis ar ziediem” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Šonedēļ atklāju peldēšanas sezonu savā dīķītī. Ledus tikko bija nokusis, ūdens ne pārāk aicinošs, bet es jutu, ka man to vajag – aukstu ūdeni. Bija sajūta, ka jādabū nost viss, kas sakrājies pa ziemu – dusmas, sliktas emocijas un sliktas enerģijas. Palīdzēja un es pat nesaslimu, lai gan auksti bija ļoti.
Un esmu sākusi ievērot, ka man vairs nav 18, nav pat 40 un ir jau diezgan pāri 50… To tiešām var pamanīt. Nevar vairs skriet apkārt bez cepures, nevar lēkāt kā jauna meita un jārūpējas par sevi un savām sajūtām. Tenisa laukumā sastiepu celi, tagad esmu paņēmusi pauzi no lēkāšanas pa kortu, jāizdomā, kādu pauzi man vēl vajag.
Pauzi no Rīgas vairs par pauzi nenosauksi, tā ievilkusies trešajā gadā. Pauze no attiecībām arī ievilkusies, bet laikam jau labi, ka tā. Uz rudens pusi un tumšajiem vakariem atkal būs bail no ziemas vienatnē, pareizāk – no smagajiem darbiem man vienai.
Bet pavasarī viss priecīgākās krāsās, gribētos, protams, ar kādu kopā sagaidīt dzērvju kāšus, bet – ja nav tāds, kādu vajag, tad nevajag nekādu.
Rakstu grāmatu par to, kā es nonācu no Rīgas savā mežā un vienā tās nodaļā arī būs par maniem vīra meklēšanas piedzīvojumiem. Uz tiem var skatīties dažādi – brīžiem tas šķiet traģiski, bet pēc laika tas jau ir pat smieklīgi, kas man jāpiedzīvo un jāsatiek. Pagājušajā vasarā teicu, ka pret vīra meklēšanu izturēšos kā pret darbu un tā arī darīju – rūpīgi meklēju un pētīju. Dažam labam tiešām nepatiks par sevi grāmatā izlasīt to patiesību, kāda tā ir, jo tieši tajā laikā uzzināju, cik zemiski spēj būt daži vīrieši.
Bet par smieklīgāko. Uz vienu randiņu ieradās pavisam normāls vīrietis. Ar ziediem, sagādātu ēdienu vakariņām, vēl atveda pudeli vīna un pudeli degvīna. Es sarkanvīnu nedzeru, tāpēc diezgan ātri pusi pudeles izdzēra pats viesis. Pēc tās uzreiz ķērās pie degvīna, to, šķiet, viņš ātrā tempā piebeidza visu. Uzkodām bija palūdzis sagriezt sīpolu, ko – gods kam gods – pats arī bija nopircis. Kad bija šādi “uzpildījies”, izlēma, ka nu ir laiks “ķerties vērsim pie ragiem” un metās bučoties.
Nezinu, kas mani vairāk nobiedēja – pats fakts vai smaka, kas no pielūdzēja nāca. Bet ar to arī mūsu randiņš beidzās un pielūdzējs pazuda kā nebijis. Kāpēc tagad par viņu atcerējos? Bija izdomājis, ka pietiekami ilgs laiks pagājis un varbūt būšu aizmirsusi šo “performanci” un iešu atkal randiņā. Nē, neiešu. Ne ar šo, ne ar kādu citu. Sen esmu sapratusi, ka tā ir veltīga laika tērēšana. Nemainu savas domas, sakot, ka normāli vīrieši manā vecumā ir laimīgi precējušies vai miruši.
Tie, kas uzrodas ar tekstiem “kāietās, kodaries” vai “tu esi mana iZstā” nav manā interešu lokā. Lūgums gan neapvainoties tiem normālajiem brīvajiem, kuri kaut kur ir, bet man nav bijis viņus lemts satikt. Tātad ar vīriešiem viss skaidrs. Nav, ko tērēt laiku neproduktīvi.
Man ir, kas mani nodarbina katru dienu. Viesu namiņā viesi ir gandrīz katru dienu, kas prasa daudz darba un uzmanības. Un man ir mani dzīvnieki. Gan tie, kas mājās, gan tie, kas mežā. Viljams ar Frici abi seko man visur, kur eju un gaida arī tad, kad kārtoju namiņu. Laikam tā viņiem drošāk – zina, ka nekur nepazudīšu, ja visu laiku būšu pieskatīta.
Viljams gan vienu vakaru radīja man pamatīgu stresu. Es, salasījusies, ka apkārtnē var būt lūši, tumsā ar savu mīluli eju pastaigāties, vedot viņu pavadā, lai neaizskrien no manis. Pirms neilga laika nopirku viņam arī GPS izsekošanas ierīci, kas ir pie kakla siksniņas. Ja nu aizskries, tad atradīšu pēc tās.
Tovakar, kamēr es ar vienu roku taisīju ciet mājas durvis, Viljams izrāvās no otras rokas un riedams aizskrēja uz meža pusi, laikam sajutis kādu dzīvnieku. Es skaidri sapratu, ka viss ir slikti, jo viņš aizskrēja ar visu pavadu. Starp zariem tā noteikti iepīsies vai aptīsies ap kādu koku. Laukā tumšs, mežā vēl sniegs, pats Viljams melnbalts, skaidrs, ka es viņu nevarētu arī saskatīt.
Skrēju un saucu savu suni, bet viņš, protams, neatsaucās. Piezvanīju kaimiņam – medniekam Marekam, lūdzu braukt palīgā mūs glābt. Zināju, ka viņam ir termokamera un viņš pārzina mežu līdz pēdējam zariņam. Man veicas ar kaimiņiem. Arī šoreiz Mareks bija klāt pēc minūtēm desmit. Vispirms gan viņam bija jāatrod mani pašu, jo es uztraukumā biju aizmaldījusies mežā un pati vairs nesapratu, kur esmu. Laimīgi atrados un kopā gājām meklēt Viljamu pēc GPS signāla.
Šķita, ka pēc kartes esam tieši tur, kur ir suns, bet nevarējām to saskatīt. Kamēr Mareks ieraudzīja Viljama acis spīdam. Viņš turpat blakus – pāris metru attālumā – tiešām aptinies ap koku, stāvēja un neizdvesa ne skaņu. Laikam jau pats tik ļoti nobijies, ka no bailēm sastindzis.
Ātri bijām atraduši bēgli. Kopš tās dienas Viljamam ir arī tumsā spīdoša kakla siknsiņa, lai līdzīgā situācijā redzētu, kur viņu meklēt arī dabā, ne tikai kartē. Šo stāstu visiem, lai cilvēki mācās no manas pieredzes un var pasargāt savus suņus. Ja tovakar viņš būtu aizmucis bez GPS, es nezinu, vai un kad mēs viņu atrastu. Var jau domāt, ka netālu no mājas un viņš sāktu saukt mani, bet tas noteikti aizņemtu daudz vairāk laika nekā tas bija tovakar. Tas bija ļoti liels pārdzīvojums gan man, gan suņukam.
Bet citi mūsu meža iemītnieki dzīvo savu ierasto dzīvi, stirnas ganās gar ceļa malu un man pat dažreiz šķiet, ka viņas speciāli gaida, kad es ar mašīnu tuvošos, lai tieši tajā brīdī skrietu pāri. Šo arī saviem viesiem stāstu, ka jāuzmanās no mana meža ganāmpulka. Un izskatās, ka šovasar mums pievienosies arī pīļu pāris, pamanīju, ka jau noskata vietiņu dīķī.
