Uz viena kalniņa . Ciemos pie godu saimnieces + Guļbišņīku recepte 0
Līdz viesu mājai “Mežinieki” no Rīgas jābrauc apmēram četras stundas. Bet Mārītes Mežinieces ģimenes izveidotajā un uzturētajā Latgales kāzu namā Aglonas novadā jāvārda došanu svinējuši pat liepājnieki. Dzimtas galva un par godu saimnieci pelnīti atzītā Marija Lilija Mežiniece uzskata: attālums nav šķērslis, ja pretī saņem labu pakalpojumu.
Viss pašu
Kurai ir galvenā loma?… Mārīte apgalvo, ka 45 gadus par pavāru nostrādājusī mamma ir saimniecības dvēseliskais pamats. Lilija (šo vārdu lieto ģimenē) savukārt uzsver meitas prasmi piedāvāt “Mežinieku” viesiem to īpašo, kas liek šurp atgriezties un uztur labo slavu. Tās acīmredzamā sastāvdaļa ir īsta, tīra un pārdomāti iekopta lauku vide, bet zemslāņos ielikta kuplās saimes pašaizliedzīgā kalpošana izvēlētajai nodarbei.
{gallery id=”2063″}
Uz viena mežainā kalniņa gan Lilijas māja, kur viņa dzīvo kopā ar dēla ģimeni, gan Mārītes un vīra Valerija sēta, kas pēc vecākā dēla precībām kļuvusi daudz par šauru un piedzīvo paplašināšanos.
– Neesmu dēlus ar varu šeit turējusi, drīzāk otrādi – joprojām palaikam bilstu, ka tīri fiziski pilsētā dzīve vieglāka, – saka Mārīte. – Jaunaglonas profesionālajā vidusskolā tūrisma un pavāra specialitāti apguvuši abi, bet šīs iemaņas tīrā veidā izmanto vien reizēs, kad viesu mājās pulcējas lielāki godi. Ikdienā Jānis kopā ar tēvu slauc govis, Normunds darbina tehniku. Redzēsim, ko nākotnē izvēlēsies mūsu pastarīte, taču jau šodien Beāte labprāt palīdz vecmammai cept našķus.
– Mums viss pašu, – papildina Lilijas kundze. – Uz svinību galda labi ja pieci procenti veikala pārtikas. Gan maize, gan pavalgs. Tāpat dzīvesbiedrus jaunā paaudze tālu nemeklē – Mārīte ar Valeriju saskatījās vēl Aglonas vidusskolā, mazdēls Jānis sieviņu nolūkoja vietējā deju kopā.
Miegs ar pusaci
Kāzu godi “Mežiniekos” lielākoties diženi – galvenajā viesību zālē var satilpināt 120 svinētājus, un ir gadījies, ka jālūko papildvietas. Kad ciemiņi samielojušies ar mājas saimnieču uzklāto mielastu, sākas danči, tradicionālās kāzu jautrības un spontāni dzimušu ēverģēlību izpausmes.
– Tad pašiem īss miegs un tas pats ar pusaci, – saka Lilija. – Gandrīz visas celtnes šeit no guļbaļķiem. Lai gan par ugunsdrošību domāts, papildu modrība neskādē.
– Pēc mana vīra definīcijas, mūsu dzīvesveids ir maz gulēt un daudz strādāt, – piebilst Mārīte. – Ja to pieņem, bez problēmām var piecelties četros no rīta un iet uz siltumnīcu kniebt tomātiem “paduses”, kā dara brāļa puika…
Ikdienas mācības
Lai kāzinieki justos apmierināti, ir ļoti svarīgi jaunā pāra tuvāko cilvēku loku saprast un novērtēt mielasta pasūtīšanas reizē, uzskata Mārīte. Protams, tad runā par ēdienu, šķirstot viņas izveidoto krāsaino paraugu albumu. Bet, ja turi acis vaļā, ievērosi arī šķietami sīkas savstarpējo attiecību nianses, kas daudz izstāsta bez vārdiem.
Liels pārdzīvojums saimniecēm bijis, pirmoreiz saņemot pasūtījumu romu kāzu svinībām. It kā jau viņi izsenis dzīvo līdzās latviešiem. Bet čigānu sadzīviskā hierarhija un tradīcijas pilnas noslēpumu, apaugušas ar dažādu nokrāsu stāstiem. Kas zina…
– Cik viņi bija solīdi! – Lilijas sajūsma ir patiesa. – Visi skaisti ģērbušies, pieklājīgi, neviens nepiedzērās. Un tās balsis, pie galda dziedot, ak, pasaulīt!… Ar visu lielo nogurumu klausījāmies kā koncertu.
Kad laulību dienu šeit svinēja latviete un itālis, no dienvidu zemes atbraukušie jaunā vīra tuvinieki nemitējās jūsmot par “Mežinieku” būvēs izmantotā koka īpatsvaru – viņu valstī tādu ekstru ne katrs miljonārs varot atļauties.
– Piedalāmies “Kulinārā mantojuma” projektā, kas dod iespēju dalīties pieredzē un mācīties no sev līdzīgiem citās Eiropas valstīs. Bet pati galvenā skola ir un paliek šeit – ikdienā uz mūsu kalna, –saka Mārīte.
Paģiru zupiņa
“Mežinieku” saimnieču piedāvājums, šķiet, spētu apmierināt jebkuru gardēdi. Sākot jau ar īpašajā maizes namiņā Špoģu meistara Romualda mūrētajā krāsnī tapušo rupuci, kam izejvielas no bioloģiski audzētajiem rudziem samaltas dzirnavās Zarasos, kur vēl saglabājušies pareizi akmeņi. Gadās, mielasta pasūtītāji ierodas jau ar ēdienu sarakstu, kas tapis, klausoties te svinējušo jūsmīgos atstāstus, un retu reizi nav pieminētas asinsdesas latgaliešu gaumē un mājas kupāti. Gaļas pildījumu tiem šeit maļ, patiesībā kapā, rupji, tāpēc desiņas izdodas tik sulīgas. Novadā tradicionālās gaļas ruletes tagad papildina pie baltkrieviem Lilijas noskatītā kāpostu un burkānu uzkoda. Lai gan, viņas taisītās tortes liekot rindiņā, tā varbūt aizsniegtos līdz pat Rīgai, goda galds, Lilijas vērtējumā, nav pilnīgs bez pašgatavotiem cepumiem. Smilšu mīklai pievienojot cūku taukus un citā receptē krējumu aizvietojot ar majonēzi, iegūst mutē kūstošu brīnumu.
Dažādus labumus iepriekšējā vakarā baudījušie vienmēr ar kāru muti notiesā nākamajā rītā uz ugunskura lielā katlā tapušo zemnieku zupu. Būtībā savdabīgs soļankas variants, tikai ar bagātīgāku žāvējumu piedevu, kariju un citām kreptēm, kuras – ko nu laipot!… – piedienas paģiru zupiņai.
Kāpostu un burkānu uzkoda
Piemērota lieluma kāposta lapas novāra līdz tīteņu kondīcijai, izgriež cieto šķiedru un biezākās vietas viegli izdauza. Pilda ar smalki rīvētiem svaigiem burkāniem un zaļumiem, satin cietos “cigāros”, diezgan blīvi saliek piemērotā traukā un diennakti iztur marinādē. Sastāvs: ūdens, sāls, cukurs, citronskābe, garšvielas pēc izvēles. Pasniedzot sagriež kā desu.
Guļbišņīki (arī buļbašnieki)
Maltiem vārītiem kartupeļiem pieliek sīpolu, sāli pēc garšas, nedaudz miltu. Veido garenus plācenīšus ar žāvētas gaļas pildījumu, vāra eļļā gaiši brūnus, pasniedz ar krējumu. Bet pilnīga ekstra būs baraviku mērce!…
