Atis Klimovičs: Uz vēsturi jāskatās godīgi 1
30. novembris un 8. decembris ir divi datumi Latvijas vēsturē, kad īpaši vērts pavērst skatu atpakaļ, pārdomājot mūsu dzimtenes likteņus samērā nesenā pagātnē. Zinot, ka šajās dienās pirms 76 gadiem Rīgā tika nogalināti 25 tūkstoši Latvijas pilsoņu ebreju, cieņpilni pieminēt šo cilvēku ciešanas un saprast, kāda ir mežonīgā nozieguma saistība ar mums un Latvijas valsti. Uz vēsturi, lai kāda tā bijusi, jāskatās godīgi. Latviešiem, kas malti starp divām naidīgām vācu un krievu varām, zaudējot tūkstošiem mūsu tautai piederīgo, klātos pārvarēt šauro skatu uz sevi vien un izrādīt līdzjūtību arī Latvijas valstij reiz piederīgajiem holokausta nāves mašīnā iznīcinātajiem ebrejiem. Līdzjūtība pret citu ciešanām ir ceļš uz cilvēcību, kas līdztekus ar izpratni par drūmo pagātni var palīdzēt izvairīties no līdzīgiem notikumiem nākotnē.
Noziegumam, ko nedrīkst aizmirst nekad, ir konkrēti vaininieki – nacistiskā Vācija un tās pretinieks, Otrā pasaules kara izraisīšanā otra atbildīgā valsts jeb PSRS. Šo divu valstu noziedzīgie režīmi sadarbojoties bija iznīcinājuši Latvijas valsti, kas nepastāvēja jau kopš 1940. gada jūnija. Nav šaubu, ja kara viesulis būtu gājis garām, holokausta Latvijā nebūtu. Tāpat kā tas nenotika neatkarību nosargājušajā Somijā, kur dzīvojošie ebreji, tiesa, to nebija daudz, laimīgi pārdzīvoja kara laikus. Arī neraugoties uz to, ka Somija bija Hitlera sabiedrotā karā pret PSRS.
Iznīcinātā valsts, kuras nebija, kas pastāvēja tikai katrā godīgā atsevišķā tās pilsonī, liedz pārnest atbildību holokausta īstenošanā uz Latvijas valsti. Jāatceras, ka, neraugoties uz valsts neesamību Otrā pasaules kara gados, Latvijas bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2006. gadā Izraēlā atvainojās par Latvijas dalību holokaustā. Tomēr Latvijas situācija aizgājušo laiku apstākļos nešķiet unikāla. Tas pats sakāms arī par daudzām citām Eiropas valstīm, kuras vairs nepastāvēja. Būtu absurdi pārmest pat lielajai poļu nācijai, ka tā pieļāvusi nāves nometņu izvēršanu savā teritorijā. Līdzīgi, pat dīvaini, nerespektējot situāciju fašistu iekarotajās teritorijās, izskanējuši apsūdzoši norādījumi ukraiņiem, kas nesaprotamā kārtā neesot aizkavējuši noziegumus Ukrainā. Tas pats sakāms par Franciju, kur Otrā pasaules kara laikā uz nacistu nometnēm tika deportēti 76 tūkstoši ebreju. Tiesa, 1942. gada jūlija noziegums ir pilnībā uz franču sirdsapziņas, jo toreiz franču policija bez vācu klātbūtnes arestēja 13 152 cilvēkus.
Jautājums, kādēļ sabiedrība Latvijā bijusi tik “pasīva” un nekādi nav reaģējusi uz savu līdzpilsoņu noslepkavošanu, pārsteidz ar savu absurdumu. Tas atgādina rietumnieku jautājumu Padomju Savienībā dzīvojošajiem, kādēļ viņi nav aizstāvējušies pret komunistu režīma nelikumībām ar advokāta palīdzību. Dažs latviešu vēsturnieks pārmet sabiedrības koncentrēšanos uz padomju genocīdu un acu pievēršanu pret nacistu pastrādātajiem noziegumiem. Tā nav patiesība, jo arī latviešu deputāti, kas darbojušies Eiropas institūcijās, centušies panākt, lai komunistu noziegumiem tiktu pievērsta tikpat adekvāta uzmanība. Latvijā nav cenzūras un par katru noziegumu var runāt brīvi – gan holokaustu, gan padomju iebrucēju pastrādāto. Visiem nodarījumiem ir konkrēti izpildītāji un vārdi, tāpat kā tiem latviešiem, kas uzskatīja par iespējamu piesavināties nogalināto ebreju mantas. Šie fakti jāzina, nebaidoties par to runāt, taču tas nedod pamatu uzvelt vainu visas latviešu nācijas pleciem par holokaustu, kas norisinājās tolaik jau divas reizes okupētajā Latvijā.
