Uz veselību – prom no vēža 0
Pēc smagā brīža, kad uzzināta diagnoze – ļaundabīgais audzējs, pēc pārciestās operācijas un ārstēšanas, sūrajiem ķīmijas vai staru terapijas kursiem cilvēks nonāk aci pret aci ar sevi. Bez daktera klātbūtnes, pavisam viens ar savādi citādo dzīvi. Kas ar mani notiks? Vai dzīvē kaut kas jāmaina? Ko drīkstu un ko tomēr ne? Neziņa, kā dzīvot pēc vēža, urda prātu un dvēseli.
Neaizmirst kaujas lauku
Šī ir viena no diagnozēm, kas daudziem dzīvi sadala it kā divās daļās – pirms un pēc slimības, skaidro onkoloģe Dace Baltiņa. Pēcsajūtu nosacīti varētu salīdzināt ar tā dēvēto veterānu slimību, kad apziņā laiku pa laikam uzplaiksnī biedējoši notikumi pagātnē – šoks pēc diagnozes uzzināšanas, operācijas zāles griesti, palātas biedri, gaidīšana, sāpes, ciešanas…
“Vēža diagnoze uzjundī virkni eksistenciālu jautājumu, uz ko nav viegli gūt atbildes, jo ir tik maz to, kam pajautāt, kuri uzklausītu un spētu dot padomu, kā dzīvot tālāk. Tautas apziņā vēzis joprojām ir mirstama slimība, tādēļ arī biedējoša,” uzsver daktere Baltiņa.
Apmēram pusē gadījumu cilvēks lēnām, bet tomēr adaptējas savai diagnozei, to pieņem un atgriežas ikdienas dzīvē. Citiem šis process ieilgst vai kļūst vēl mokošāks par pašu slimību.
Latvijā nav valsts programmas, kas vēža slimniekam palīdzētu emocionāli atgūties no pārdzīvotā. Ir krīzes centri vardarbībā cietušajiem, dažādas rehabilitācijas iespējas pacientiem pēc insulta, infarkta, traumām, bet vēža priekšā samulst gan ārsti, gan politiķi – sak, vai tur vispār var ko darīt.
Daktere Baltiņa novērojusi, ka pacientam bieži trūkst izpratnes par savu slimību un to, kas ar viņu notiek pašlaik un kas varētu būt turpmāk. Labi, ja izdodas satikt ārstu, kas sniedz atbildes uz mokošajiem jautājumiem. Diemžēl vairumā gadījumu vēža slimnieks nesaņem pietiekamu skaidrojumu – ne kamēr atrodas slimnīcā, ne vēlāk, apmeklējot dienas stacionāru vai poliklīniku.
“Nereti pacients savā slimnīcas izrakstā ir gluži kā apmaldījies tulkojumā, jo daudzie apzīmējumi, saīsinājumi un medicīniskie termini viņam ir sveši, tādēļ biedējoši. Vairums tomēr grib zināt, cik tas ir potenciāli bīstami un ko iespējams darīt. Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks nometnēs kopīgi lasām un skaidrojam, kas tur īsti rakstīts. Viens otrs mēnešiem ir mocījies ar iedomātām bailēm,” bilst onkoloģe.
Latvijā joprojām dominējot tāds ārsta un pacienta attiecību modelis – slimnieks ir pasīvs mediķa viedokļa pieņēmējs bez dižām iespējām kaut ko iebilst, jo tam var sekot aizrādījumi, pārmetumi, un tas biedē vēl vairāk. Citur pasaulē gan sen sapratuši, ka ārsts un pacients ir vienā laivā, pūlas viena mērķa labā.
Daktere novērojusi – ja pacients saprot savu slimību un terapijas būtību, ir motivētāks ievērot režīmu un pieciest neērtības. “Palīdz tas, kam notic,” piebilst ārste.
Iekšējās kārtības jēga
Psihoterapeite Maija Kārkliņa uzskata, ka bailes no vēža diagnozes daļēji saistītas ar sabiedrības orientāciju uz veseliem cilvēkiem.
“Ja esi saslimis ar vēzi, tātad sliktā veidā esi citādāks. Taču vēzis ir nevis fatāla, bet gan hroniska kaite. Līdzīgi kā, piemēram, diabēts vai astma. To ļoti svarīgi pieņemt pašam slimniekam. Ir pietiekami daudz cilvēku, kam vēzis ir tikai epizode mūža ritumā, pēc tam dzīvo ilgi un veselīgi.”
Daktere Baltiņa uzsver – lai gan vēzis vēl nav atzīts par psihosomatisku slimību, nav noliedzams, ka tā attīstībā ārkārtīgi liela nozīme ir abiem – somai jeb ķermenim un psihei. Gan emociju centri, gan termoregulācijas, sirdsdarbības un elpošanas centri smadzenēs atrodas ļoti tuvu cits citam, ir cieši saistīti.
Daudziem vēža slimniekiem pēdējā gada laikā pirms saslimšanas bijuši smagi emocionāli pārdzīvojumi, ieilgušas sadzīviskas vai darba problēmas, hroniska attiecību un nedrošības spriedze, garīgas krīzes periodi. “Tādēļ viens no turpmākās eksistences stūrakmeņiem ir savas iekšējās telpas izvētīšana un sakārtošana. Atbrīvoties no gadiem krāta aizvainojuma, dusmām, naida. Atmest kaitīgos paradumus un sākt jaunu, citādu dzīvi,” tā Dace Baltiņa.
Ļoti svarīgais logs
Piesmakušu istabu vēdinām, atverot logu. Ja cilvēks ir pārpilns ar negācijām – bailēm, trauksmi, neziņu un izmisumu, darām to pašu, un mūsu vēdlodziņš ir mute.
“Sirdssāpes un bailes ir jāizrunā laukā. Ideālā gadījumā ar ārstu. Ja nav iespējams – ar tuvinieku, draugu, kaimiņu vai savu kaķīti. Ja ne tā, arī izkliegšanās mežā var palīdzēt. Ticiet, kļūs vieglāk,” mudina daktere Baltiņa.
Var palīdzēt arī cilvēki, kam bijusi tāda pati diagnoze. Citviet pasaulē jau sen saprasts, cik svarīgi ērkšķainā ceļa gājējiem ir sanākt kopā.
“Ne katrs spēj slimības laiku pārciest viens – tā teikt, nograuzt kāju, bet palikt lepnā vienatnē. Turklāt tas nav vajadzīgs. Ja tevī urd problēma, klusējot un par to nerunājot, tā augs tikai lielāka,” uzsver Gunita Berķe, biedrības Dzīvības koks vadītāja.
Tomēr nepieciešama drosme, lai piezvanītu un atnāktu, jo šādi it kā atzīsti – netieku galā.
Atbalsta grupā nav svešo. Katrs gan nogājis savu ceļu, tomēr mezgla punktos tas bijis līdzīgs. Te var izrunāties no sirds, pārspriest sasāpējušo, tas tiešām palīdz atgūt ticību sev.
“Nesniedzam medicīniskas konsultācijas. Nometnē Spēka avots gan – allaž aicinām onkologus, imunologus, fizioterapeitus, dietologus un mākslas terapeitus. Viņi māca, kā sadzīvot ar sevi un savu diagnozi, vairot spēku un enerģiju.
Man neviens neiestāstīs, ka vēzis ir sods par kaut ko! Atbalsta grupās un nometnēs esmu satikusi ļoti daudz lielisku sieviešu. Nāk arī daži vīrieši. Cepuri nost! Jo, lai vīrietis atzītu, ka viņam vajadzīga palīdzība, ir jābūt ļoti stipram,” uzsver Gunita Berķe.
Tuvinieka pleca sajūta
“Draugi un tuvinieki bieži vien krīt galējībās – vai nu metas čubināt un pārmērīgi žēlot, vai arī izliekas, ka nekas nav noticis. Izturieties kā iepriekš. Labs atbalsts nozīmē – vienmēr būt blakus, allaž emocionāli pieejamam,” uzsver psihoterapeite Maija Kārkliņa.
Uzklausīt, parunāties, kaut vai kopā paklusēt. Dot padomu, ja to lūdz, nevis nepārtraukti bārstīt ieteikumus. Nereti saka – noslauki asaras, saņemies, būs taču labi… Labāk samīļojiet un ļaujiet paraudāt, kļūs vieglāk. Vai izraudieties kopā.
Bieži vien tuvinieki noliek robežu – par visu spriežam, tik ne miršanu vai bērēm. Taču eksistenciālie jautājumi ir vissvarīgākie, slimnieks par tiem domā gandrīz visu laiku. Ja vēlas prātot par nāvi, nedrīkstam atvairīt – sak, ko runā, dzīvosi taču vēl simt gadus. Galvenais ir uzklausīt, censties iejūtīgi saprast.
Uzmanīgi! Vēža slimniekam var sākties depresija, taču to ir grūti atpazīt, jo arī citu iemeslu dēļ var mocīt bezmiegs, nespēja koncentrēties vai apetītes trūkums. Tuviniekiem jāsāk uztraukties, ja viņš negrib runāties, pilnīgi norobežojas, ieslēdzas istabā. Ja uzstājīgi atkārto – nevienam neesmu vajadzīgs, tikai apgrūtinu, labāk būtu, ja nomirtu…
Iespējams, ka nepieciešama psihiatra palīdzība, to var saņemt bez norīkojuma. Īpaši uzmanīgi, ja šis cilvēks savulaik sirdzis ar alkoholismu, toksikomāniju, mēģinājis izdarīt pašnāvību.
Kā dzīvot pēc tam?
“Daudzi pieķeras domai, ka izglābs zāles. Līdz šim nav radīts neviens medikaments, kas onkoloģijā garantētu pilnīgu izārstēšanos! Tāpat arī neviena pārtikas piedeva – mikroelementi, antioksidanti vai vitamīni – nepasargā no vēža vai slimības recidīva jeb atkārtotas atjaunošanās,” uzsver daktere Baltiņa.
Bieži vaicā, kā dzīvot, lai vēzis neatkārtotos. Pastāv apmēram divsimt dažādas onkoloģiskas slimības, tātad nevar būt vienādu ieteikumu visiem. Jāievēro tie paši principi, ko iesaka, lai izvairītos no saslimšanas ar ļaundabīgo audzēju.
* Nesmēķēt.
* Ēst sabalansēti. Pats svarīgākais – lai visa kā pietiekami, nekā pārmērīga. Uzņemt gan mikroelementus, gan vitamīnus. Ēst ļoti daudz šķiedrvielu, jo tās uzlabo zarnu motoriku, barības masa labāk virzās pa zarnām, aizkavējas īsāku brīdi, līdz ar to kancerogēni nepaspēj uzsūkties.
Daudz runā par izoflavonoīdiem, kas ir sojā. Ir pētījumi, ka tie labi palīdz Āzijas sievietēm, taču eiropiešu veselību ietekmē daudz vājāk. Labāk baudīt miežu putru un rupjmaizi, dzert sarkanā āboliņa tēju, šādi saņemot līdzīgu labumu, tikai mūsu organismam piemērotāku.
Saslimšana ar vēzi gan nav iemesls, lai pārietu uz veģetārismu. Daudz vairāk kaitē aplama gaļas pagatavošana – pārcepšana, pārsālīšana, marinēšana.
* Lietot pietiekami daudz šķidruma. Tā organisms ātrāk attīrās.
* Atturēties no alkohola. Ir zināms, ka tas veicina noteiktu audzēju attīstību. Svētku reizē, ja vēlas, var iemalkot glāzīti, bet ne vairāk par vienu alkohola vienību, piemēram, 100 gramus sausā sarkanvīna.
* Palielināt fiziskās aktivitātes. Pētījumi pierā- da – ilgāk dzīvo tie pacienti, kuri izmanto kontrolētu kustību terapiju. Darbojoties muskuļiem, aktivējas vielmaiņa, ātrāk tiek izvadītas šlakvielas un toksīni. Intensīvāka kļūst mikrocirkulācija, kapilārā asinsrite, kas vēža gadījumā ir ļoti būtiski.
Neesot gan precīzi izskaitļots, cik bieži un kādā intensitātē nepieciešama fiziskā slodze, tādēļ daktere Baltiņa saka – dariet to, kas sagādā prieku, un tik, cik varat izturēt.
Ne vienam vien tīk pastaigāties gar jūru. Tas ir labi, jo daudz svaiga gaisa, tomēr tā nav pietiekama fiziska aktivitāte. Gana labi – spraigi uzkāpt piektajā stāvā. Lieliska ir nūjošana, kā uzsver daktere – skaistākais un labākais kustību veids, turklāt absolūti demokrātisks. Var apmeklēt jogu vai pilates, tajās notiek lēna muskuļu izstiepšana.
Ieteicamas ir ūdens un citas procedūras, masāža, speciāla vingrošana. Mums ir lieliski fizioterapeiti un ergoterapeiti, vērts lūgt viņu palīdzību. Tā gan ir par maksu.
* Sakārtoties garīgi. Ļoti noderīgi ir apgūt iedomu terapiju – vizualizāciju, kas ļauj atslābināties, savākt haosu, kas valda domās.
Ja ir ārkārtīgi liels stress, der apgūt meditāciju. Tā palīdz sakārtot savu iekšējo telpu.
Var palīdzēt mākslas terapija, Latvijā šajā jomā ir augstskolā izglītoti speciālisti. Šī terapija māca izpaust sevi krāsās, mūzikā vai dejā. Atļauties būt brīvam, būt pašam. Izdabūt no sevis to, kas sakrājies, atgūt dzīvesprieku.
* Ļaut sev baudīt dzīvi. Ja ir nauda, ko savā labā tērēt, labāk to nevis izšķiest dārgam uztura bagātinātājam vai brīnumlīdzeklim, bet doties ceļojumā vai rīkot viesības, aicinot tuvus un mīļus cilvēkus. Garīgais spēks, ko sniedzam cits citam, ir daudz vērtīgāks par jebkuru kapsulu.
“Pēkšņi rodas atskārsme, ka vērtības ir pavisam citas. Lieliski, ja izdodas atrast jaunu piepildījumu, vaļasprieku, tas ļauj garīgi uzplaukt. Organisms saprot – ir vērts cīnīties, jo ir jēga, šai dzīvei atkal ir vērtība,” uzsver Dace Baltiņa.
Droši vien daudzi atminas stāstu par meitenīti Sadako un dzērvītēm. Pēc atombumbas sprādziena Hirosimā viņa saslima ar leikēmiju. Meitene sāka no papīra locīt origami dzērvītes, jo ticējums vēstīja – ja būs tūkstotis, izveseļosies. Nepaguva… Tad ļaudis no daudzām valstīm sāka darināt un sūtīt cerību dzērvītes.
“Iesaku saviem pacientiem – rodiet prieku kādā aizrautībā, kaut vai taisiet dzērvītes no papīra. Cerība vairosies līdz ar katru salocīto putniņu.”
Visu pietiekami apdomīgi Pastāv diezgan spēcīgi stereotipi, ko vēža slimnieks nedrīkst. Aizliegumu sarakstā ir pat mīlēšanās! * Pirtī drīkst iet, tā ir svētīga. Tagad daudz vairāk jāvadās pēc sajūtām. Drīkst sildīties 60 vai 70 grādos – pakāpeniski tīkami izsilt, pēc tam ļoti lēni atdzesēties, ieiet vēsā dušā. Nebūtu labi baudīt ļoti kontrastainu pirti – sakarst simt grādos un lēkt aukstā baseinā. Ir zināms, ka vēža slimnieku biežākais tiešais nāves iemesls, īpaši vēlīnā slimības stadijā, ir trombi – tie, ko rada nevis asins ķermenīši, bet vēža šūnu sakopojumi, kas cirkulē pa organismu. * Arī sauļoties drīkst, saule ir vajadzīga tāpat kā svaigs gaiss. Tomēr – prātīgi. No desmitiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā nevajadzētu gulēt saulē. Taču drīkst pastaigāties, uzlikt cepuri ar platām malām un saulesbrilles. * Mīlēšanās nav liegta! Seksuālie traucējumi vairāk ir saistīti ar terapijas sekām, mazākā mērā ar pašu slimību. Lielākā problēma – par seksa tēmu kautrējas vaicāt padomu. * Var lidot ar lidmašīnu. Ja pēc operācijas ir limfas stāze un gaisā jāpavada daudzas stundas, labu laiku pirms sēšanās lidmašīnā jāuzvelk speciālā rokas vai kājas zeķe un jāatstāj visu lidojuma laiku. * Peldēt ļauts pilnīgi visiem, kam vien tas sagādā prieku! Taču vēža slimnieks gan nedrīkstētu pēkšņi kļūt par roni, peldēt āliņģī, ja līdz tam nav pat mēģinājis. * Ja vēlas kāpt kalnos, jāizvērtē veselība, piemēram, ja ir zems hemoglobīna līmenis asinīs, var rasties pārlieka slodze sirdij. Varbūt labāk uzbraukt kalnā vai pacelties ar pacēlāju, ja tas iespējams. Baudu no kalnu skaistuma gūs, bet veselību pasaudzēs. |
Turos pie suņuka astes!
Silvija Skulme ir bijusī basketboliste, viena no TTT meistarkomandas zelta meitenēm. Par onkoloģisku saslimšanu uzzinājusi drīz pēc aiziešanas pensijā.
Uz interviju viņa ierodas kopā ar Dabīti, čihuahua šķirnes suņuku. Mīluli iegādājusies, lai – kā Silvija joko – nodrošinātos. Jo kā gan varētu atļauties ņemt suni, ja domātu, ka ļaunā slimība gūs virsroku, tātad dzīvnieks paliktu neaprūpēts!
– Nupat piedzīvoju emocionāli pozitīvu brīdi – saņēmu valsts apmaksātu krūts protēzi. Tā jānēsā, lai mugurkauls noslogotos simetriski, nerastos deformācija un sāpes. Agrāk sāpēja ļoti, taču ar sparīgu vingrošanu to mazināju.
Kad ārste pateica, ka krūtī ir audzējs, pirmajā brīdī pat neapjēdzu, tas bija tik tālu no manis, sportiska un vesela cilvēka. Taču viss sāka risināties zibens ātrumā, drīz vien operēja.
Kad atgriezos mājās, mocīja pamestības sajūta un neziņa, vai spēšu atveseļoties. Tagad zinu – tik traki nav.
Sākās ķīmija. Daktere Žanete Zvirbule teica – būs četras, tad sešas, astoņas. Tagad skaits sajucis, rit jau otrais gads, kā regulāri viesojos ķīmijterapijas nodaļā.
Mati izkrita otrajā nedēļā. Sajūta baisa – ņēmu no galvas šķipsnām vien. Jutos slikti. Svīdu, sāpēja galva, ausis, acis, zobi, locītavas… It kā visu ķermeni kāds plēstu un plosītu. Tagad zinu, ka nevajadzēja nedēļu gulēt kā beigtai zivij, bet jau nākamajā dienā iet svaigā gaisā un vingrot! Šādi ātrāk izvada laukā to indi.
Pēc ķīmijām biju nevarīga. Daktere Sarmīte Baltkāje mudināja – ja gribi izķepuroties, noīrē istabiņu Jūrmalā un staigā gar jūru. Draugi palīdzēja atrast lētāku variantu.
Vīrs paņēma mani aiz rokas un vedināja uz jūru. Vilkos, mocīja nespēks. Tad viņš palaida roku vaļā un devās mājup. Klunkurēju nopakaļ brēkādama – man to nevajag! Tā gājām ik dienu, līdz, pašai nemanot, varēju nenogurdama iet arvien garākus gabalus.
Ir labi, ja kāds tevi paņem aiz rokas. Vajag tādu kā grūdienu, lai saprastu, kas ir jādara, lai būtu labi.
Otrs pamudinājums bija mana treniņnometne, kā to dēvēju. Kad Latvijas sieviešu basketbola izlase vāca ziedojumus krūts vēža slimniecēm, no šiem līdzekļiem arī man apmaksāja rehabilitāciju. Paldies visiem, kas atbalstīja.
Peldēju baseinā divreiz dienā, gāju uz trenažieru zāli, pildīju fizioterapeites ierādītos vingrinājumus. Izrādījās, ka analīžu rādītāji negaidīti uzlabojušies! Protams, ja agrāk nav sportots, tā forsēt nedrīkst.
Kustības dod labu omu. Jo jūtos ķermeniski stingrāka, jo vairāk gribas iet cilvēkos. Savukārt tas spiež emocionāli savākties, safrizēties, uzģērbt ko jēdzīgāku.
Vienu labu vingrinājumu uzķēru nejauši, tagad visiem iesaku. Sēdot pacēlu kājas sev priekšā un turēju. Tāpat vien, aiz gara laika. Drīz vien pamanīju – tā ir laba slodze. Strādā lielie kāju muskuļi, kad tie nogurst, talkā nāk citi, trenējas arī vēderprese un mugurkauls. Ja kļūst grūti, jāiztur vēl kādu brīdi. Tā ikviens muskulītis dabū pastrādāt.
Iesaistījos krūts vēža pacientu biedrībā Vita. Katra mēneša trešajā trešdienā dodamies uz Onkoloģijas centru. Aprunājamies ar slimniecēm, rādām vingrinājumus. Taču ne visas vēlas sadzirdēt.
Reiz agrā pavasarī ieraudzīju sievieti, kura peldējās aukstajā jūrā. Teicu, ka es tā nevarētu, jo ir operēta krūts, bijis ļaundabīgs audzējs. Viņa sacīja, ka arī pārdzīvojusi to pašu, meklējusi, kā sev palīdzēt, izvēlējusies norūdīšanos. Nu jau vairākus gadus peldas jūrā katru dienu līdz pat vēlam rudenim. Man viņa ir kā paraugs – visu vari, ja sev tici.
NODERĪGI * Psiholoģiskā palīdzība onkoloģiskajiem pacientiem un viņu tuviniekiem – tālr. 80003003 (bez maksas, darba laikā, ja neatbild, jāzvana atkal). * Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība Dzīvības koks – tālr. 67625339. * Krūts vēža pacientu atbalsta biedrība Vita – Rīgā tālr. 29462810 vai 67248600 (vakaros). Vita Liepāja – tālr. 27833821, 26532515. * Leikēmijas slimnieku atbalsta biedrība – tālr. 26480407. * Psihosomatikas klīnika Rīgā – tālr. 67625655. |
Mācījos runāt no jauna
“Viss atkarīgs tikai no paša – cik spēcīgs būs gribasspēks, vai atradīsi jēgu, kā dzīvot citādi,” tā enerģētiķis Uldis Šnore. Viņš to spējis, neraugoties uz pārciesto balsenes vēzi.
– Visu mūžu smēķēju. Jau no studiju laikiem bija tāda kā aizsmakusi balss, lepojos, ka dziedu Ārmstronga stilā. Problēmas sākās sen, zuda balss, rīklē veidojās tādas kā krevelītes. Taču ārsti sacīja – pāries. Pirms diviem gadiem balss pazuda pavisam, varēju tikai čukstēt. Nokļuvu Onkoloģijas centrā. Vajadzēja ņemt paraugus no balsenes, lai izdotos labāk, to veica pilnā narkozē. Daktere Inta Trauciņa sacīja – es tur ieraudzīju vēzi…
Izoperēja visu balseni, runāt vairs nespēju. Meita atnesa bērnu magnētisko tāfeli ar irbulīti, lai varu sazināties. Jutos nejēdzīgi – guļu kā lupata. Izrāvu no biksēm siksnu, piesēju pie gultas gala un uzvilku sevi sēdus! Citādi celties nedrīkstēju, jo sasprindzinātu operētā kakla muskulatūru. Sēžot domas kļuva rosīgākas.
Visu laiku meklēju risinājumu, citādi neprotu. Sāku mācīties sevi apkopt. Arī ēst citādi – līdzīgi kā dzer, ar guldzieniem stumjot ēdienu uz leju. Zupu jāielej mutē, jo nevar iesūkt no karotes. Nevaru kaut ko darīt saliecies, piemēram, kurpes šņorēt, tā sasprindzinātu vēdera muskuļus un aizturētu elpošanu. Pat dušā jāuzmanās – lai noslīktu, pietiek ar desmit gramiem ūdens, ja tas iekļūtu plaušās pa atveri kaklā. Tieši tādēļ vairs nedrīkstu laisties pa krāčainām kalnu upēm, kas bija viena no manām aizrautībām.
Vispirms apguvu elpošanu ar diafragmu. Cītīgi vingrinājos visu laiku, arī ejot – trīs soļi un ieelpa, viens solis pauze, četri soļi – izelpa. Bija jāiztiek ar to gaisu, kas ir kuņģī, tas nebija viegli.
Mācījos, ievelkot vēderu, dabūt gaisa kustību barības vadā. Operācijas laikā tajā izveidoja īpašu kroku, kas rada gaisa plūsmas vibrācijas.
Parādījās pirmās skaņas. Logopēde ieteica pūst mutes ermoņikas, stumdīju caur tām kuņģa gaisu.
Tad speciāliste sacīja – laid caur alfabēta mašīnu, ar to domājot mēli un zobus, kas palīdz veidot skaņas. Sāku mācīties izrunāt burtus, pēc tam ķēros pie zilbēm.
Meklēju visu iespējamo informāciju par savu kaiti, jo ar ārstu teikto nepietika. Internetā uzzināju, ka ārzemēs cilvēki bez balsenes pat lekcijas lasa. Radās mērķis – gribu iemācīties runāt!
Katru rītu pūtu ermoņikas – turpu un atpakaļ, un tā 60 reizes. Pēc tam desmit reizes runāju apgūstamo zilbi. Stundu atpūtos, un – vēlreiz visu no gala. Tad sāku skandēt tautasdziesmas. Vārdi jāizrunā precīzi un lēnām, citādi sanāks tik burbuļošana.
Pamazām citi sāka mani saprast. Taču bija jādodas uz starošanu, runas apguve uz laiku apstājās.
Mediķi iedeva brošūru par starošanu, un viss. Atkal vācu informāciju, kur vien varēju. Sāku dzert amaranta eļļu, jo tā neļaušot radiācijai dedzināt gļotādu. Uzreiz pēc starošanas vilkos uz tualeti, skalināju mutē olīveļļu, lai nerodas jēlumi. Pēc tam starojuma zonu smērēju ar smiltsērkšķu un medus ziedi. Ar to visu mazliet glābos, jo bija jāizcieš 30 starošanas reizes.
Ārzemju interneta lapās atradu noderīgus palīglīdzekļus – plāksterus, lakatus, arī labas silikona kaniles, kas ļauj pasargāt elpošanas atveri kaklā. Ieteicu kādai medicīnas firmai, lai iepērk. Ar uzzināto allaž esmu gatavs dalīties, jo zinu, kā jūtas vēža slimnieks informācijas vakuumā.
Pagājušajā rudenī atgriezos darbā. Priecājos, ka varu būt noderīgs. Nu jau visi pieraduši pie manas savdabīgās runas. Jādomā gan uz priekšu, ko teikšu, tēma jāsadala divos trijos vārdos, jo garam teikumam nepietiek gaisa.
No rīta ceļos divas stundas agrāk. Vingrinu sprandu, lai neļautu piezagties galvassāpēm. Pūšu ermoņikas, skaitu dzejoļus, virpinu zilbes, izrunāju skaitļus no vienpadsmit līdz simt piecdesmit – tā trenēju balsi. Jau biju pirmajā ceļojumā – Ēģiptē izklejojos pa piramīdām, izbraucu tuksnesi. No smiltīm gan nācās uzmanīties.
Zinu, ka jādzīvo pavisam citādi, pieņemu to. Esmu pārslēdzis domāšanu.
