Pērn Alojas seniori ar riteni jau nobraukuši 750 km, iepazīstot novada vēsturiskās vietas 1
“Ar velosipēdu iesaku braukt visiem, sevišķi veciem cilvēkiem, jo tas uzlabo veselību, taču, sēžot mājās, sāp gan dibens, gan galva,” ar smaidu saka Alojas Senioru biedrības velotūrisma grupas vadītājs Elmārs Muķelis. Par aktīvo darbošanos viņam piešķirts diploms “Eiropas gada cilvēks”. Jau šoruden Elmārs apņēmies ar velosipēdu doties uz 120 kilometrus attālo Rīgu, lai apciemotu meitu. Viņš rēķina, ka ceļā paies apmēram desmit stundas.
Izbraucienos dodas otrdienās
“Veselība kustībā” – ar šādu moto jau trīs gadus darbojas Alojas Senioru biedrības velotūrisma grupa. “Agrāk visi mūsu pasākumi notika pie galda, un, tā kā vienmēr esmu bijis sportisks, izdomāju, ka mums vajadzētu arī kādas fiziskas aktivitātes,” stāsta Elmārs Muķelis. “Pats ar riteni biju braucis tikai skolas laikā, bet, kad iegādājos velosipēdu, kopā ar sešām dāmām devāmies pirmajā izbraucienā ar mērķi iepazīt visus četrus novada pagastus. Vispirms viesojāmies trijos, bijām ekskursijās aitu, gliemežu un vēžu audzētavās un apskatījām citus ievērojamus objektus. Pērn apbraukājām arī Braslavas pagastu, bet šogad devāmies uz visiem, tātad plānu esam īstenojuši. Ar katru gadu kāpinām nobraukto kilometru skaitu – pirmajā mērojām 420, bet pērn jau 750 kilometru.”
Alojas Senioru biedrības velotūrisma grupā ir 15 dalībnieki, no kuriem jaunākajam ir 68 gadi, bet vecākajam 83 gadi. Katru otrdienu viņi dodas vairākas stundas ilgos braucienos, kuros tiek ievērota noteikta kārtība – pirmā brauc vecākā dalībniece, bet grupas vadītājs – pēdējais. Tā kā seniori ir arī lieli sēņotāji un sava dārza kopēji, dažas ekskursijas atceltas sēņošanas un kartupeļu rakšanas laikā.
Tālākais kopīgais brauciens bijis 90 kilometrus uz Siguldu, tajā gan devušies tikai trīs izturīgākie velobraucēji. Šogad grupiņa mērojusi 75 kilometrus turp un atpakaļ uz Sarkanajām klintīm Ainažu pusē. Apmēram tikpat liela distance veikta līdz Katvaru atpūtas bāzei. Vēl 66 kilometrus noripojuši uz “Ērenpreisa” velosipēdu 123 gadu jubilejas pasākumu Mazsalacā.
Irēna Laizāne, velotūristu grupas vecākā dalībniece, stāsta, ka ar riteni braukusi jau no 18 gadu vecuma, agrāk katru dienu septiņus kilometrus minusies uz darbu, bet tagad velosipēds viņai kļuvis par ērtu pārvietošanās līdzekli, lai nokļūtu uz dārziņu, kas atrodas vairāk nekā kilometru no mājām. “Braukšana ar velosipēdu man sagādā baudu un gandarījumu, ka vēl to varu. Ļoti patīk vērot dabu un atrasties kolektīvā, kurā mani pieņem,” viņa atzīst.
Pirms kāda laika Irēnai bijušas problēmas ar veselību – celī sācis krāties šķidrums, ļoti pasliktinot pašsajūtu un veicinot locītavas nestabilitāti. Nācies ārstēties slimnīcā Rīgā. Kad dakteris viņu laidis mājās, ieteicis kāju locītavu veselībai braukt ar velosipēdu un pēc iespējas vairāk kustēties. Irēna tā arī dara un atzīst, ka ceļi vairs nesāp.
Elmārs Muķelis arī ļoti gaida katru otrdienu, kad visi kopā dodas ar velosipēdiem. “Braucot atpūšos – ritenis viegli ripo, kājām grūtāk iet,” saka Elmārs. “Gribētu braukt katru dienu, bet trūkst laika, jo aktīvi piedalos sabiedriskajā darbā. Šovasar arī esmu ziemas krājumiem sagatavojis 34 litrus sēņu.”
