Uz velo – veselīgi, ātri, ērti. Rīdzinieki dalās pieredzē un vērtīgos padomos 0
Arvien vairāk kļūst velobraucēju, kuri divriteni izmanto kā transportlīdzekli ikdienas gaitās pilsētā.
Kādi apsvērumi liek tā darīt, kādas priekšrocības un trūkumi ir šādam pārvietošanās veidam, bez kā pilnīgi noteikti nevar un bez kā var iztikt pilsētas riteņbraucējs – to vaicāju diviem no viņiem cerībā, ka atbildes iedrošinās kāpt velosipēda mugurā vēl kādu.
Sintija Kaija, tērpu māksliniece, zīmola StManna turētāja, ar velosipēdu pārvietojas gan ziemu, gan vasaru, ikdienā nobrauc ap 5 km
Dzīvoju Rīgā divus gadus. Pirms tam mitinājos piepilsētā. Tā ir ilūzija, ka, dzīvojot piepilsētā, dzīvo pie dabas – faktiski dzīvo pie stūres. Tas bija iemesls, kāpēc pārcēlos uz pilsētu. Iznāk, ka šādi tuvojos dabai, jo tagad mašīnas man vairs nav.
Es arī nespēju iztēloties, cik jāpelna, lai, dzīvojot centrā, varētu atļauties mašīnu. Tas ir milzīgs ieguldījums: uzturēt, maksāt par stāvvietu un degvielu, braukt pa sastrēgumiem, tērēt nervus, laiku un enerģiju tikai tādēļ, lai komfortabli sēdētu savā auto.
Protams, reizēm auto ir noderīgs. Ja man vajag, draugi aizdod. Auto var arī nomāt vai braukt ar taksi, kas ir miljons reižu izdevīgāk nekā uzturēt savu mašīnu.
Mana darba specifika ir tāda, ka man dienā jābūt daudzos punktos salīdzinoši īsu laiku – jāaizbrauc pie šuvējas, pa veikaliem. Ar velosipēdu to var izdarīt ātri un ērti.
Velobraukšana arī rada klātbūtnes un piedalīšanās efektu – atšķirībā no automašīnas, kurā sēdi izolēts kā būrī. Esmu dzīves dalībniece, nevis vēroju to no malas!
Kamēr nebraucu, velosipēdu turu pagalmā, kur tos drīkst atstāt tikai mājas iedzīvotāji. Tā ir neliela ekstra. Man pašai velosipēds nekad nav nozagts, bet reiz to nozaga čalim, kuram biju to aizdevusi.
Jāatzīstas gan, ka pagājušajā vasarā man aizdeva Vespu (motorolleru – red.), tad braucu ar to. Velosipēds palika otrajā plānā, jo ar Vespu bija vēl foršāk!
Kas ir vajadzīgs
• Ja, braucot ar velosipēdu, sākas lietus, to var kaut kur pārlaist vai arī braukt tāpat pa lietu. Ja ir stiprs lietus, noder kāds lietusmētelītis. Man tāds ir, ar lielu kapuci, bet tā traucē labi pārskatīt ceļu.
• Būtu interesanti, ja kāds manam velosipēdam varētu uztaisīt nelielu skapīti, kurā var nesaburzot ielikt, ielocīt drēbes. Kamēr man tāda nav, braucu, apkrāvusies ar lielām somām. Man ir arī kaste un groziņš, bet tur neko daudz nevar ielikt.
• Ziemā aktuāli ir cimdi, jo rokas salst visvairāk.
• Bērniem noteikti lieku likt galvā aizsargķiveri.
Kas nav vajadzīgs
• Speciālais ekipējums un sportiskais apģērbs. Saprotu, ka varbūt tas viss kaut kā palīdz, varbūt labāk pasargā pret svīšanu, tomēr te ir pilsēta, vide, kur esmu cilvēks, nevis sportists. Tāpēc man patīk braukt svārkos vai kleitā. Manis darinātie tērpi arī ir piemēroti velobraukšanai.
• Kādreiz man bija neliels kompītis, kas uzrādīja braukšanas ātrumu un nobraukto attālumu, bet, godīgi sakot, tas man ir vienalga.
Kā velobraucējs jūtas satiksmē
Velobraucēju tagad ir tik daudz, ka autovadītāji viņus jau daudz vairāk respektē. Reti, bet gadās, ka kāds atstāj auto uz veloceliņa, tad nevar tikt garām un jādomā, kā neizraisīt avārijas situāciju, tomēr lielākoties satiksme ir droša.
Esmu ievērojusi, ka šogad ir vairāk velobraucēju sieviešu gados. Viņas nav ātrās minējas, taču ir uztrausušās uz riteņa un noķērušas prieku, ko mēģina apslēpt. Viņas reizēm brauc neadekvāti, bet ir labi, ka vispār iedrošinājušās.
Gustavs Zālītis, mākslinieks, velobraucējs ar 10 gadu pieredzi, ikdienā nobrauc 8–10 km
Braukt ar velosipēdu pa Rīgu iedvesmoja mans krusttēvs, kurš šādi pārvietojās jaunībā, un arī man tas šķita dabisks un loģisks risinājums, ko izvēlējos, kad sāku patstāvīgu, no vecākiem neatkarīgu dzīvi. Tas ir daudz praktiskāk un ātrāk.
Pats esmu izmērījis un salīdzinājis, cik ilgā laikā kaut kur varu nonākt kājām, ar mašīnu, ar sabiedrisko transportu vai ar velo – praksē, nevis ar google karti, jo tās daudzviet neuzrāda iespēju braukt ar divriteni. Vienmēr iznāk, ka ar velosipēdu ir visātrāk. Vēl nesen kādā dienā bez īpašiem sastrēgumiem braucu no Jaunciema līdz Rīgai un no Juglas līdz centram biju ātrāk par 40. maršruta autobusu par 15–20 minūtēm!
Tas iznāk arī daudz lētāk un visādā ziņā racionālāk, videi draudzīgāk.
Arī sabiedriskais transports patērē dabas resursus – degvielu vai elektrību. Un cena par biļeti ir nesamērojami augsta pret kvalitāti. Pirkt pie šofera biļeti par diviem eiro?! Gadā man par sabiedrisko transportu būtu jāmaksā vidēji 240 eiro. Tā vietā samaksāju augstākais 100 eiro par veloapkopi un vēl izdaru pakalpojumu savai veselībai, jo nevis sēžu vai stāvu trolejbusā vai tramvajā, bet esmu ikdienā kaut nedaudz veicis fiziskās aktivitātes minoties.
Kas ir vajadzīgs
• Velobraucējs pierod pievērst uzmanību laika apstākļiem un sekot līdzi prognozēm. Tas ir svarīgi, lai zinātu, ko vilkt mugurā. Vēsākā laikā jāģērbjas par vienu kārtu plānāk, nekā ejot kājām, jo minoties ķermenis uzsilst. Tas pasargā no ierašanās galamērķī sasvīdušam, kam es pievēršu ļoti lielu uzmanību. Var teikt, ka šajā ziņā pat esmu klīrīgs. Turklāt rūdīts velobraucējs ar laiku ir ticis vaļā no liekā svara, kas arī mazina svīšanu.
• Esmu sapratis, ka ir ļoti būtiski, lai velosipēdam būtu dubļusargi gan priekšējam, gan aizmugurējam ritenim, lai nebūtu galīgi nošķiedies.
• Salīšana mani neuztrauc – galamērķī parasti var izžūt. Ja braucu uz svarīgu tikšanos, kur nevar rādīties tādā paskatā, varu paņemt līdzi rezerves drēbes vai uzvilkt kādu vējjaku, lai paliktu sauss. Bet lietus var pārsteigt jebkuru, ne tikai velobraucēju!
• Velosipēdam vajadzīgs arī bagāžnieks, lai varētu pārvadāt kādus priekšmetus. Tad pie nepieciešamības ritenis arī var kļūt par transportlīdzekli diviem.
• Vajadzīgi arī atstarotāji riteņos un lampiņas priekšā un aizmugurē – tas, pēc likuma, ir obligāti.
Kas nav vajadzīgs
• Speciāls apģērbs un gadžeti. Bez tā visa noteikti var iztikt, ja vien priekšā nav daudzu kilometru brauciens pa šoseju.
Kā velobraucējs jūtas satiksmē
Man ir sajūta, ka autovadītāja tiesības piešķir arvien neadekvātākiem cilvēkiem. Daudzi pērk nesamērīgi lielus auto un izjūt kādu dīvainu prieku, uzpīpinot vai notriecot riteņbraucējus. Man vairākas reizes ir gadījies, ka kāds noglauž sānu.
No otras puses, daudzi velobraucēji ir nepiesardzīgi un neievēro satiksmes noteikumus vai tos nezina, veidojot arī citiem sliktu reputāciju. Nekādu brālību īpaši neizjūtu, tādas akcijas kā Kritiskā masa man šķiet absurdas, jo masveidā traucēt satiksmi kādā noteiktā datumā noteikti nepalīdzēs uzlabot velobraucēju dzīvi.
