Egils Līcītis: Uz veikalu kā uz muzeju. “Sirmgalvji lūko pēc precēm ar notecējušu termiņu un pēc gaļas atgriezumiem” 93
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lasītāji ievērojuši, cik mazs saraucies pensionāru pūlītis, kas turpina iepirkties lielveikalā “Rimi”. Vecāka gadagājuma cilvēkiem vairs nav panesams rimčika cenu slogs, un senioru stāvoklis ir neapskaužams, jo arī “Maxima”, “Lidl” un citās ēdamlietu pārdotavās nopērkamais nav daudz lētāks. Sirmgalvji ar pensijas grašiem maciņā lūko plauktos pēc precēm par pazeminātu maksu, ar notecējušu derīguma termiņu, pēc gaļas atgriezumiem un subproduktiem.
Drīz pensionāri, atraitnes, daudzbērnu ģimeņu galvas un citas trūkumcietējas personas, kas dzīvo uz minimālo ienākumu sliekšņa un nabadzības riska zonā, apmeklēs lielveikalus kā muzejus vai izstāžu zāles, lai runātīga, kvalificēta gida pavadībā iepazītos ar izstādītajiem eksponātiem – pārtikas produktiem, kas tiem vairs nav pa kabatai. Arī dūšīgi ēdāji, kuri piederīgi vidusšķiras pakāpei, nospieduši savu apetīti, atbilstīgāku diētai, un, mazinoties iekrātajiem eksistences līdzekļiem, gaida pavasari, lai uzēstu pumpurus, lai ēdienkarti papildinātu ar pirmajām gārsām, virzām un citiem veselīgiem zālaugiem.
Mans švāģeris, kurš dzīvo, strādā Vācijā, regulāri braukdams uz Latviju, mūsu viesistabā šķirsta lielveikalu bukletus, kuros afišētas un reklamētas “neticamas atlaides” un “karsti piedāvājumi”, un zirgojas – ko? Jūs tiešām maksājat tādu naudu? Vācijā tas maksā divreiz un trīsreiz lētāk! Zvaigas attiecas uz kafiju, saldumiem, piena izstrādājumiem un daudz ko citu. Atceros, pat kolēģis, kurš pārcēlās uz Luksemburgu, bagātāko valsti uz planētas Zeme, Rīgas veikalos iegriezies, nereti sarauca uzacis par uzpūstām pārtikas cenām.
Kamēr Lielbritānijai pāri veļas streiku vilnis un citviet Vakareiropā rīko plašas demonstrācijas pret dzīves dārdzību, Latvijas cilvēki, būdami pacietīgi kukaiņi, noskatās vien, kā pārtikas preču pārdevēji uzber ogles cenu eksplozijas un turbulences apstākļos, sasniedzot gluži neticamus inflācijas ciparus pāri 20 procentiem. Vienīgā manta, kam tirgotavās cenas nav ne kāpušas, ne kritušas un turas pa nullēm, ir veldzīte, lasi, grādīgie dzērieni.
Nu jostas savilktas pārāk cieši, iedzīvotāji augsto pārtikas izmaksu un apkures un elektroenerģijas tarifu sadārdzinājuma dēļ ir uz sacelšanās robežas. Skandināvu, vācu, lietuviešu veikalnieki ir sekmīgi skalojuši zeltu no latviešu pircēju kabatām, bet pretstatā gaidītajam nevēlas samazināt cenas patērētāja ikdienišķajam pārtikas grozam ne par pili! Turpretī palielinājies laipnu un vēlīgu reklāmu skaits, aicinot pircējus uz veikalu akcijām, taču tā ir tēlota pretimnākšana. Maksimāli liela daļa atlaižu ir no jaunajām plēsonīgajām cenām vai domātas uzticamības klientu karšu īpašniekiem.
Ja veikalnieki pienu pārdotu par adekvātu cenu, saražotā produkcija tiktu izpirkta, nekrātos noliktavās un mums nedraudētu iznīkšana, saka piensaimnieki. Sestdien ļaužu jūra piedalījās Dienvidkurzemes novada 150 govju ganāmā pulka īpašnieka Jura Jansona rīkotajā piena sadalē par brīvu, kaut gan bezizejā, pastāvīgās naudas grūtībās dzīvojošie cilvēki sanāktu arī tad, ja zemnieki piedāvātu bezmaksas pašu spiestu eļļu vai etiķa pudeli. Kā var būt, ka apstākļos, kad piens “Rimi” maksā no 1,35 līdz 1,99 eiro litrā, zemnieks saņem 30 centus par to pašu mēru un knapi velk kailo dzīvību!
Vai var tik trekni plēst par kristītu pienu, runājot skaidri un gaiši – vai nenotiek zemnieku aptamborēšana? Ķēdītē piena ražotājs – pārstrādātājs – mazumtirgotājs pirmo atstāj pamatīgos jaņos, bez ekonomiskās loģikas piedāvājot nenormālu samaksu par kūts slaukumu, bet abi pārējie vienmēr sameklēs attaisnojumu, ka viņu uzliktais 100–150% uzcenojums gan nav izzīsts no pirksta.
Ko darīt? Ekonomists Pēteris Strautiņš pamāca – nepērciet mākslīgi sadārdzinātus produktus, nepabalstiet inflāciju. (Iespējams, to var attiecināt uz skandināvu koncerna “Orkla” ražojumiem un konservējumiem ar “Spilvas” marku, kam dažiem sadārdzinājums tuvu 300%.) Piensaimnieks Juris Jansons iesaka – ejiet, protestējiet pie lielveikaliem! Nav labais tonis, un zemnieki nemēdz sēt nemieru un nekārtību sēklu, bet kaut kas jādara, lai neizskatītos pēc veikalnieku paraustīšanas aiz auss ļipiņas. Valdībai – galvenais, jāpārtrauc piensaimnieku tamborēšana un jāņem aizsardzībā pircēji, veicinot lielveikalu īpašniekos saprāta dzirkstis par cenu vispārēju mazināšanu, kad Eiropā atslābst inflācijas spiediens.
Piemēram, piedraudot ar nodokļiem par pārmērīgu virspeļņu, par iespēju noteikt ierobežojumu piecenojumam 15–20% apmērā. Vai – Krievijas agresijai attīstoties, tuvinoties Latvijas robežām, kara laikā varētu apsvērt domu par to lielveikalu nacionalizāciju, kas pretojas valdības ieteikumiem laist uz leju cenas.
