Uz vecām lietām kā dulls. Ciemos pie Rogu ģimenes Rojā, kas kolekcionē senu tehniku 2
Viens no interesantajiem apskates objektiem Nīcas novadā ir Rogu ģimenes veidotā privātkolekcija. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijā dzimušajiem ir ko apbrīnot un apčamdīt – filmās un vecvecāku albumos pamanīti motocikli, datora priekšteči – rakstāmmašīnas, padomju republiku karogi un cita atribūtika, kā arī nopietns pildspalvu krājums. Pirms gada aizsākta ekspozīcija, kas raksturo ugunsdzēsības dienesta vēsturi un glābēju ikdienas specifiku.
Spožas pogas, ķiveres
Cilvēka hobijs parasti saistās ar viņa profesiju, dzīvesveidu, un Jānis Roga nav izņēmums. Pēc mācībām Rīgas ugunsdzēsēju skolā viņš sācis kā Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) ierindas ugunsdzēsējs un izaudzis līdz reģiona brigādes komandiera vietniekam. “Neesmu no tiem, ko no darba var dabūt prom tikai ar nešanu, gribu darīt kaut ko sev un sabiedrībai noderīgāku,” pasmaida nīcenieks.
Materiāli un dažādos laikos izmantota tehnika iegūta, pievācot krāmus pēc noliktavu telpu tīrīšanas, atpērkot tos no paziņām, palīdzējuši arī dažādās daļās strādājoši Rīgas kolēģi. Neviens no privātkolekcijas eksponātiem pašlaik vairs nav ekspluatācijā, vairāki pretendē uz vēsturiskas vērtības statusu. Piemēram, vācu okupācijas laika ugunsdzēsēja ķivere un sardzes priekšnieka emblēma.
Vērojot PSRS profesionālo ugunsdzēsēju ekipējumu, iespējams izsekot drošības prasību pieaugumam. Brīvprātīgo darba tērpi pieticīgāki, toties bikses ļoti platas – lai tajās varētu ātri ielēkt ar visiem zābakiem. Pie biezās ādas jostas stiprināts cirvītis un karabīne, kas ļauj nolaisties no ēkas augšējiem stāviem, ar virvi fiksēties pie kādas konstrukcijas, nodrošinot stabilitāti, kad lejā nogādājams cietušais vai jāglābjas pašam.
Jānis Roga joprojām ar lielu rūgtumu atceras negadījumu, kad no dūmiem iznestu meitenīti mediķiem neizdevies glābt, toties vīrieša seja atplaukst, atceroties veiksmīgu mājlopu evakuēšanu.
“Korespondenti brīnījās, kā man izdevās dabūt ārā no kūts piecdesmit cūkas. Atteicu, ka nav problēmu: uzšauj barvedim pa bumbām un viss bars tam seko.”
Velk kā Volgas strūdzinieki
Jānis teic, ka agrāk pat iedomāties nevarējis, ka tā aizrausies, bet nu uz vecām lietām ir kā dulls. Aizsākums ekspozīcijai bijusi šļūtene un motorsūknis, ar ko viens cilvēks laistīja dārzu. Cits par simbolisku samaksu piedāvājis nodošanai lūžņos paredzētu “rūsas gabalu”. Tas izrādījies vācu okupācijas gados speciāli Baltijas valstīm ražots ūdens sūknis ar garu koka rokturi, ko darbināja četri vīri un ko, iespējams, piestiprināja zirga ratiem. “Acis pārgriezuši, kā Volgas strūdzinieki, vilkām to ārā no lūžņu kaudzes un ar virvēm stiepām pa bezceļiem, dažus kokus pat nācās nocirst.”
Stikla skapjos glīti rindojas dažādas dienesta liecības – ugunsdzēsēju izdienas nozīmes, uzpleči, pogas, pirmie kalkulatori, videokamera. Par būtisku kolekcijas daļu senlietu vācējs sauc materiālus, kas saistās ar vietējās Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) darbu un Nīcas pažarnieku pūtēju orķestri, kas piedalījies arī Dziesmu svētkos. Lieliski saglabājies Rīgas mūzikas instrumentu fabrikā ražots bungu komplekts, to vēlāk izmantojusi kāzu muzikantu grupa “01”. Jānis pats savulaik bijis motokluba “West Coast Liners” biedrs un neslēpj, ka ar šiem instrumentiem motociklisti pa reizei veidojuši savu repertuāru, lai pārsteigtu kolēģus baikeru pasākumos.
Gar telpas sienām izvietoto ugunsdzēsēju darba tērpu un vadošā personāla mundieru klāstu papildina bijušie kolēģi, kuri ik gadu pulcējas Rogu ģimenes īpašumā, lai ar sporta spēlēm atzīmētu savas profesijas svētkus. “Lai tādas trofejas dabūtu, ir jābūt labam paziņu – pensionēto ugunsdzēsēju – lokam,” sazvērnieciski piemetina kolekcijas īpašnieks un rāda arī savu pēdējo kaujas tērpu.
Plāksne ar uzrakstu krievu valodā atgādina par padomju gados Liepājā funkcionējušo 8. patstāvīgo militarizētās ugunsdzēsības daļu.
Savukārt pirmskara periodu ilustrē bijušās Liepājas BUB ēkas sētā atrasts sens vēja rādītājs, tāpat zirga un kumeliņa pakavi. Lai pārvietotu to laiku pažarnieku smago tehniku, ieskaitot tvaika sūkņus, darba zirgiem vajadzēja būt ļoti lieliem un spēcīgiem.
Ļuļka gaisā un drāžas upes virzienā
Ar restaurēto retromotociklu “Jawa 634” Jānis un Līga Rogas pagājušovasar apceļojuši Latviju, nobraucot vismaz 500 kilometru. Citiem kolekcijas motocikliem atjaunotā ceļa posma atklāšanas ceremonijā pērn ticis gods vizināt satiksmes ministru un ceļu būves galveno šefu. Liela piekrišana sirmajiem divriteņu dampjiem ir dažādos pasākumos, jo īpaši kāzu sezonā.
“Lai mūsu sētā fotogrāfs varētu uztaisīt kādu “ekšen”, metrus desmit nobraucu ar paceltu kulbu – ritenis gaisā. Jaunais vīrs ar saulessargu rokās braši sēdēja aizmugurējā sēdeklī, bet līgava blakusvāģī pamatīgi nobijās.”
Pēc “aplaušanās” citām personām, pat profesionāliem šoferiem, vairs braucamie netiek uzticēti, jo mocim ar blakusvāģi ir sava specifika.
“Līgavainis apgalvoja, ka moci prot vadīt labi, bet skatos – paņem ar lielu švunku, ļuļka gaisā un drāžas Toseles upītes virzienā. Tā vietā, lai gāzes rokturi grieztu nost, šis tik ber virsū. Labi, ka atrados tuvumā un paspēju aizdedzes atslēgu izraut.”
Dampis SMZ, saukts par invalīdu motorratiņiem jeb “invaļidku”, daudziem asociējas ar pazīstamo krievu filmu “Operācija i un citi Šurika piedzīvojumi”. Jānim vienu unikālu eksemplāru izdevies atrast, bet ļoti sliktā stāvoklī: iekšā glabāti minerālmēsli un sāls. Sariktējis tā, ka var braukt gan uz priekšu, gan atpakaļ, pat attiecīgas ķiveres sadabūjis, un fotosesiju kārotāju nu netrūkst.
Nemērķē uz rekordiem
Motocikli un lietas ar iespaidīgu izlaiduma gadu vairāk interesē nevis jaunākās paaudzes ekskursantus, bet ļaudis ar lielu atmiņu bagāžu, secina Jānis Roga, kura mērķis neesot rekordi un kvantums. Tomēr skatītāju atzinība viņam imponē.
Dāma, kura pārcēlusies uz dzīvi Austrijā, ieradusies kopā ar tur satiktu partneri. No sākuma kungs sajūsmināts knipsējis ugunsdzēsības eksponātu telpā, bet, ieraugot plašo retrodampju klāstu, tik vien spējis kā iesaukties: “Oh, mein Gott!” (ak, mans Dievs – no vācu val.).
“Gribētāju aplūkot privātkolekciju netrūkst, bet bagāts ar to nepaliksi: saziedotais tūlīt tiek ielikts kādā eksponātā, un vēlmes vienmēr skrien pa priekšu ienākumiem. Pēc retromotociklistu grupas aizbraukšanas piedzīvoju vilšanos – vienam manējam bija gaismas slēdzis rūpīgi noņemts, citam sveces izskrūvētas.”
Pa retam ierodas erudīti, tehniski izglītoti cilvēki, un saimniekam tad nākas iespringt. Reiz kāds vīrs ar savu viedokli iecirties kā malkas klucī un pierādīt savu taisnību Jānim izdevies, grāmatu krājumā operatīvi atrodot attiecīgo rakstu žurnālā “Za ruļom”.
Jānis nekad nav rēķinājis, cik vērta ir kolekcija, jo “tad es nebūtu īsts kolekcionārs, bet gan biznesmenis”. Ikšķilē, kur reizi gadā notiek auto retrokolekcionāru un restauratoru saiets, atšķirība esot skaidri pamanāma.
“Ņemam līdzi pārdodamās detaļas, maināmies. Nereti gadās, ka ieraugi vajadzīgo, bet tobrīd nepietiek līdzekļu. Biznesmeņi, ko saucam par arheologiem, naktī ar lampiņām visu izpēta, vērtīgāko uzpērk un vēlāk tās pašas mantas tirgo par krietni lielāku cenu. Diemžēl auto retrorezerves daļu tirgū kļūst arvien mazāk, tiek piedāvātas galvenokārt militārās lietas, trauki un drēbes.”
Pirmo moci slēpj no mammas
Saņemot komplimentu par perfekti uzķīlētu vecāko kolekcijas iemītnieku, Jānis gatavs atklāt rūpīgi koptā motocikla nosaukuma izcelsmi: “Bija “M – 72”, “M – 62” un dažādi citi. Lai nesauktu burtus un ciparus, aizgāja saīsinājums “emka”.”
Motorolleris “Tula 200” sugas brāļu un mocīšu kompānijā nokļuva apmaiņas ceļā, neslēpj aizrautīgais kolekcionārs. “Bet ar šito, kas piederēja māsīcas vīram, es nedaudz ieberzos. Tehniskā pase jau bija rokā, ar pārrakstīšanu nesteidzāmies, jo šis process ir ļoti dārgs, turklāt, ja grib braukt, jāmaksā arī ceļa nodoklis. Šogad vīrietis pēkšņi nomira, un, lai oficiāli nokārtotu, māsīcai rollerītis jānovērtē, jāizdala no mantojuma, un tas viss varētu maksāt ap četriem simtiem.”
Jānis uzzinājis, ka ārzemēs līdzīgos gadījumos tehnikas pārrakstīšanai pietiktu ar aizgājēja dzīvesbiedra piekrišanu.
Reti retro motoeksemplāri, protams, pievelk uzpircējus, bet J. Roga šos cilvēkus neatbalsta: “Kamēr esmu uz kājām, turēšos, lai interesenti var skatīties un iepazīt mūsu vēsturi. Pērn nosvinējām desmit gadu jubileju publiskai pieejamībai un no novada vadības saņēmām pateicību par kolekcijas atvēršanu.”
Jānis Roga priecājas, ka viņa hobiju novērtē un stutē arī dēli Raimonds un Gunārs. Sākotnēji abi bijuši tehnikā iekšā līdz ausīm. Izveidojot ģimenes, laika viņiem atliek mazāk, toties mazbērniem – dvīņiem ir ārkārtīgi liela interese.
Bet aizsācies viss, kad Jānis pamazām okupējis bijušo lopu kūti. Parādoties pirmajiem motocikliem, mājinieki uz viņu skatījušies šķībi: bijis grūti pierast pie domas, ka ar lopkopību vairs nevar nopelnīt.
“Mana ugunsdzēsēja alga astoņdesmit latu aizgāja, lai izturētu lauksaimniecību, jo par piena litru maksāja divus santīmus. Kad nozare
kļuva mazliet rentablāka, bijām no tās jau atteikušies un brīvo naudu varēju ieguldīt citur. Kad sevī apjautu kolekcionāra gēnu un ieteicos par to sievai, viņa bija sašutusi. Ar abiem dēliem sazvērējāmies un pirmo “ižiņu” no mammas slēpām, piesedzot un apkrāmējot ar kastēm. Atmaskoti mēģinājām pierādīt, ka lieta ir nopietna. Izdevās. Lai jau kāds liek pirkstu pie deniņiem, mani tas absolūti neuztrauc.”
