Uz vecāko paaudzi jāskatās kā uz dāvanu 0
Nesen uzņēmums “Lattelecom” rīkoja konferenci “Ko dāvināsim Latvijai simtgadē?”, kurā piedalījās starptautiski atzīti pasaules mēroga eksperti ekonomikas un sociālpolitikas jautājumos. Man bija izdevība intervēt Tamāru Ēriksoni no ASV, kura ir uzrakstījusi vairākas grāmatas par cienījama vecuma cilvēku iesaistīšanu un pienesumu darba tirgū.
T. Ēriksonei ir Čikāgas universitātē iegūts dabas zinātņu bakalaura grāds bioloģijā un Hārvarda uzņēmējdarbības augstskolā iegūts maģistra grāds uzņēmējdarbības vadībā. Viņa ir uzņēmuma “Tammy Erickson Associates” izpilddirektore un palīdz uzņēmumiem pārkārtot savu darbību tā, lai veidotu tādu darba vidi, kurā strādātu talantīgākie un spējīgākie visu paaudžu cilvēki.
– Mūsu sarunas ievaddaļā es vēlos noskaidrot, vai jums ir kaut minimāls priekšstats par Latvijas sociālo dzīvi?
T. Ēriksone: – Man būs interesanti par to uzzināt, jo neesmu šajā jautājumā iedziļinājusies. Esmu nedaudz papētījusi, kā atšķirības paaudžu vidū ir ietekmējusi dažādu laiku vēsture, bet ne tik konkrēti par jūsu valsti.
– Šis gads Eiropā izsludināts par aktīvas novecošanas gadu. Bet, ja mēs runājam no praktiskā viedokļa, tad pastāstiet, lūdzu, kā šo aktivitātes gadu piemērot pensijas vecuma cilvēkiem, no kuriem 51% dzīvo uz nabadzības robežas. Tāda ir Latvijas oficiālā statistika.
– Bet Latvijā taču sācies ekonomiskais izrāviens un līdz ar to pieaugs arī labklājības līmenis. Jums ļoti vajadzīgi cilvēki, tāpēc ļoti svarīgi, lai ģimenēs dzimtu bērni.
Bet kas attiecas uz vecāka gadagājuma cilvēkiem, tad es uzskatu, ka valdībai vajadzētu investēt šo cilvēku apmācībā – vai nu nodrošināt bezmaksas mācības, izsniegt cilvēkiem kādu naudas summu, lai viņi par to varētu mācīties, vai piedāvāt kādas citas iespējas.
Te jums jāņem piemērs no Singapūras, kur arī ir ļoti daudz pirmspensijas un pensijas vecuma cilvēku, un valdība iegulda naudu šo cilvēku attīstībā caur uzņēmumiem. Darbā iekārtošanas aģentūras tiek finansiāli motivētas piedāvāt darbu pirmspensijas vecuma cilvēkiem – ja aģentūra iekārto darbā, tad par to saņem noteiktu naudas summu. Vecākiem cilvēkiem bieži piedāvā nepilnas dienas darbu vai darbu noteiktam periodam, kā arī dod iespēju piedalīties projektos.
– Izklausās skaisti, tomēr Latviju nevar salīdzināt ar Singapūru. Tātad jūs uzskatāt, ka no vadības jānāk radikāliem mēriem, lai cienījama vecuma ļaudis nenīkuļotu, bet izglītotos?
– Es ticu, ka tas ir viens no labākajiem valdības ieguldījumiem, jo ekonomika nākotnē augs un valstī vajadzēs darbarokas. Daudzi jaunie cilvēki ir aizbraukuši, bet, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, jums vajadzēs arī pirmspensijas un pensijas vecuma darbarokas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai valdība jau laikus ieguldītu tieši šajos cilvēkos.
– “Veselīga un cieņpilna novecošanās” – tas ir Eiropas Padomes 2009. gadā pieņemtais sauklis. Pastāstiet, lūdzu, kā lai veselīgi noveco?
– Daudzi pētījumi rāda, ka laba jušanās vecumā ir atkarīga no tā, cik cilvēks ir noderīgs sabiedrībai.
Viņam jājūtas vajadzīgam – tas ir pats svarīgākais. Protams, liela nozīme ir arī fiziskajām aktivitātēm, bet svarīgāk par to ir uzturēt mentālo aktivitāti. Tas nav nekāds izdomājums, to apliecina ne viens vien pētījums. Lai cilvēki varētu trenēt savas smadzenes, valdībai vajadzētu organizēt un finansēt cienījama vecuma cilvēku apmācību programmas.
Uz vecāko paaudzi ir jāskatās kā uz dāvanu, kā iespēju, ka ar laiku šīs iegūtās prasmes būs ļoti noderīgas.
– Piekrītu jums, ka smadzeņu trenēšana ir ļoti svarīga, bet tu trenē, trenē tās smadzenes un te pēkšņi – demence klāt! Vai tomēr gēniem nav vislielākā nozīme, lai saglabātu gan prāta spējas, gan arī fizisko formu? Ja cilvēks ir slimīgs un depresīvs, nekāda aktīvā novecošanās nesanāks.
– Paaudze, kas patlaban kļūst 60 gadus veca, ir mazāk depresīva nekā iepriekšējā paaudze, jo vēlas būt aktīvāka un noderīgāka sabiedrībai. Tiesa, arī gēniem ir liela nozīme, taču uz tiem nevar visu norakstīt – daudz kas ir pašu rokās.
– Kādi ir jūsu aktivitāšu veidi, lai uzturētu sevi formā?
– Jāju ar poniju, man ir ferma, dzīvnieki, par ko rūpēties. Strādāšanu fermā spēju labi savienot ar savu profesionālo darbu – pētījumu veikšanu un grāmatu rakstīšanu. Galvenokārt strādāju ar uzņēmumiem, palīdzot tiem stiprināt darbaspēku, iesaku, kāda veida nodarbības viņiem jāorganizē, kādas kultūras aktivitātes būtu nepieciešamas, lai cilvēkiem būtu gandarījums par darbu, ko viņi dara.
– Kādas ir Amerikas senioru lielākās problēmas?
– Arī pie mums cilvēkiem cienījamā vecumā ir ļoti grūti atrast darbu. Pat daudziem jauniešiem nav darba, kur nu vēl vecākiem cilvēkiem! Tomēr, neraugoties uz to, daudzi vecumā no 55 līdz 65 gadiem jūtas pietiekami labi, viņiem ir daudz enerģijas.
Es uzskatu, ka ir diezgan liela atšķirība, kā cilvēki šajā vecumā jūtas patlaban, salīdzinot ar laiku pirms divdesmit gadiem – toreiz viņi nebija tik enerģiski.
– Vai valdība stimulē ņemt darbā cilvēkus pirmspensijas vecumā?
– Jāatzīst, ka tādas politikas nav. Bet diezgan daudz ir izdarījusi privātā industrija. Ir dažas inovatīvas jaunas kompānijas, kas nodarbojas ar cilvēku pārkvalificēšanu un kvalifikācijas celšanu. Piemēram, dažas no tām ir izveidojušas sadarbību ar universitātēm, no kurienes seniori saņem lekcijas elektroniskā formā, lai izlasītu savā planšetdatorā. Dažreiz pēc šīm studijām liek pat eksāmenus, kārto testus. Darba devēji no cilvēkiem gados izvairās arī tādēļ, ka veselības aprūpi līdz 65 gadu vecumam apmaksā uzņēmumi, nevis valsts. Uzņēmumu vadītāji izvairās no ļaudīm, kuru vecums ir no 55 līdz 65 gadiem, jo baidās, ka pieaugs veselības aprūpes izmaksas. Tiklīdz šie cilvēki sasniedz 65 gadu vecumu, viņi kļūst lētāki, jo par viņu ārstēšanu maksā valsts.
– Kurās Eiropas valstīs, jūsuprāt, attieksme pret gados vecajiem cilvēkiem ir izteikti labvēlīga?
– Piemērs šajā ziņā ir Skandināvijas valstis, tur ir ļoti labas valdības apmaksātas programmas cienījama vecuma cilvēku izglītošanai. Valdība tam tērē ļoti daudz naudas, jo saprot, ka izglītoti cilvēki ir vērtība.
– Kāds rezultāts ir darbam, ko jūs darāt?
– Esmu pārliecinājusies, ka vecāka gadagājuma ļaudis daudz mācās, ka ir jūtama diezgan liela atšķirība, kā valstis palīdz cilvēku spēju uzlabošanā. Bet spriest, ka ir paaugstinājusies nodarbinātība pirmspensijas vecumā, vēl ir pāragri.
