Stāvoklis ir neapskaužams. Uz Vašingtonas drauga veselību! Egila Līcīša feļetons 3
Egils Līcītis. “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz sēžu galda parādījās “Kristāldzidrā” un “Dzintardzeltenā rūgtā” pudeles. Ministri kā pēc komandas atvēra atvilktnes un izņēma nospodrinātas glāzītes. Vai durvis ciet un sēde ir slēgta? – gribēja pārliecināties premjerministrs Krišjānis. Viss ir, ka ne čiku, ne grabu.
Tad Ministru prezidents paskandīja zvaniņu par zīmi, ka vēlas ņemt vārdu. Kolēgas, premjers teica, man jāpaziņo ļoti skumīgas ziņas un ārkārtēji jaunumi. Diemžēl mūsu galvenais stratēģiskais partneris un transatlantiskais sabiedrotais, lielais, baltais vīrs Vašingtonā ir slims!
Sēžu zāle nošalcās. Grūtsirdīgas nopūtas mijās ar saucieniem – ak vai, vaimandieniņ, vaī! Valdības locekļi viens otru uzskatīja ar neizpratnes un izmisuma pilniem skatieniem. – Šis nepārspējamais vīrs!
Aprasinot paģībušo ar ūdeni, izrādījās, ka kāds ir kultūras ministrs Nauris. No ārprātīgi skaļas disko muzicēšanas pakurla kļuvusī veselības ministre Ilze gribēja zināt un raustīja aiz piedurknes blakussēdētāju kara ministru – ko, ko viņš teica? Saņēmusi izziņas informāciju, Ilze paraustīja plecus – Black Lives Matter! – un, uzlikusi atpakaļ austiņas, turpināja šūpoties popmūzikas ritmos.
To nu nezinās pat mana friziere! – iesaucās labklājības ministre Ramona – steigšos tūliņ pavēstīt jaunumus no aizokeāna! Kolēģi, tāpēc redziet, kā no svara ir dezinficēties, aicinu nekavējoties iekšķīgi dezinficēties, vedināja premjerministrs.
– Man kā Savienoto Valstu pilsonim neizsakāmi sāp…– premjers Krišjānis gribēja sākt, bet saguma krēslā.
Pamāja galvenajam ārlietniekam – Edžu, tu, lūdzams… Piecēlās ārlietu ministrs Edgars. Situācija, tā sakot, ir no sarežģītajām, Edgars teica, es ik stundu saņemu biļetenu, plašu pārskatu par Baltā nama saimnieka veselības stāvokli tieši no Pentagona un no Fauči kunga. Stāvoklis ir neapskaužams.
Dzīvības rādītāji ir ļoti uztraucoši. Prezidents tiek apārstēts militārajā hospitālī ar eksperimentāliem medikamentiem. Saprotiet, cienījams vecums, riska grupā kā cilvēks pēc septiņdesmit gadiem… Tomēr, saņēmis vīra dūšu, prezidents jau bija izgājis pateikties atbalstītājiem.
Klātesošie pie šiem vārdiem aplaudēja, saucot – re, re, nesatricināms pat dzīvības briesmās!
– Jā, bet kā mēs tagad norēķināsimies ar ebrejiem, – no VARAM ministra portfeļa galvu pabāza frakcijas priekšsēdētājs Daniels, taču ministrs Juris steidzīgi aizcirta ciet portfeli. Kolēģi atkal sekoja premjerministra norādījumiem un veicīgi iekšķīgi dezinficējās.
Ak kungs, rokas pret debesīm cēla iekšlietu ministrs Sandis, stratēģiskais partneris no transatlantīdas bija mums kā tēvs un skolmeistars!
Kā valdības kolektīva piecpadsmitais loceklis! – Bet jūs – kā koalīcijas piektais ritenis! – dzēlīgi atcirta tautas vadītājs un tieslietu ministrs Jānis. Vērsdamies pie pieaugušajiem valdības līdzgaitniekiem, Balvu konservatīvais paziņoja – nu ko tu padarīsi, ka cilvēkam tāda nelaime uzbrukusi. Man atkal ar ciema kukuli jālido uz Ameriku!
Bet ja nu arī mūs nopļauj vīruss, domīgi ieminējās izglītības ministre Ilgiņa un, kā atbildi meklējot, uzlūkoja gaišo cilvēku Krišjānīti. Premjers nolieca galvu un smagi apstiprināja – jā, bez Savienoto Valstu prezidenta, bez Latvijas Ministru kabineta – tad pasaule paliek bez vadības.
Sastinguši vien no šādas domas, trīsēdami un šerminādamies, sēžu zālē ministri rībināja galdu, šķindēja trauku kristāls, sekoja dezinfekcijas pasākumi, kurus pavadīja labas veselības vēlējumi. Pašiem sev un, galvenokārt, lielajam stratēģiskajam partnerim Vašingtonā.